Kopš pēdējo gadu laikā manā draugu un paziņu lokā iet bojā, saslimst ar vēzi vai tiek nogalināti mani twentysomething draugi/paziņas, katrreiz spēju tikai skumji klusēt un domāt par dzīves jēgu un (ne)taisnīgumu.

Braucam mājās no viesizrādes mēģa, pa radio skan tiešā translācija no Gewandhaus - MDR orķestris spēlē Stravinska "Petrušku".
Tad kaut kas piedevās - papildinoši ritmisks, ar estrādīgām bundziņām, un tā. Spriežam par izcelsmi, bet līdz skaidrībai netiekam.
Beigās diktore paziņo, ka Imants Kalniņš. Sēdies, divi.

Man ir teikuši - ar vecumu kļūstot vieglāk tikt galā ar apkārtējo cilvēku aiziešanām, un tajā brīdī man tas likās šausmīgi ciniski.
Bet cerēsim, ka tā būs. Šobrīd pirmā gada atzīmes pienākšana arī iedur. Un 2014. vispār kopumā ir bijis diezgan nežēlīgs.

Kaut kas drusku jauks man liekas tajos manas apkārtnes turku/pakistāņu/... krodziņos, kur viņi sasēduši dzer aliņus un skatās uz trīs blakus noliktiem platekrāna televizoriem futbolu un skaļi kliedz līdzi. Jo fano arī par Vāciju.

Šovakar aizvedu savu nu jau 21 gadu jauno šejienes dzīvokļa biedreni no Čīles par godu viņas dzimšanas dienai uz operu. Tāds interesants The Canterville Ghost/Pagliacci diptihs. Spocīgā pirmā pasaules pirmizrāde diezgan meh, Pagliacci jau man patika labāk visādā ziņā. Bet, kas pats priecīgākais - uzsitu sev pa plecu, jo ejot mājās atklājās, ka esmu cilvēku pirmoreiz aizvedis uz operu. Un viņai patika.

Lai gan ar valodām man it kā sokas diezgan labi, tik intensīvi treniņi man vēl nav bijuši - ikdienā nepārtraukta pārslēgšanās starp latviešu, vācu, angļu un krievu, un tad vēl jāmācās itāļu un franču. Sench and boy, boy! (http://turists.lv/2009/08/07/lol-anglu-valodas-eksamena-perles/)

šeit virtuvē smēķē, un, lai arī cik ļoti, ļoti dīvani tas nešķistu, man sāk patikt, ka ik pa laikam kāda drēbe nosmaržo pēc cigarešu dūmiem

Žēl, ka ar dziedāšanu nevar tāpat kā ar klavierēm - vienkārši trenēties n stundas no vietas, kamēr sanāk.
Snieg.

šonedēļ pirmoreiz padomāju vāciski

Ir pagājuši tieši četri gadi, kopš pēdējoreiz devos uz ilgāku laiku prom no dzimtenes, un nedaudz īsāks laiks, kopš pēdējoreiz kaut cik aktīvi šeit rakstīju.
Laikam jau vajag vienkārši vairāk laika. Un laiks, un vienpatība droši vien mudina sadomāties visādas muļķības un tikt pie tādām emocijām, lai paceltu roku
atkal rakstīt cibā.