Mani nekad nav saistījusi ne viena reliģija, bet viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem ir A. Šnitkes "Kora koncerts", kas ir viscaur pareizticīgs.
Tad tā laikam ir tā sajūsmināšanās par izpildījumu, formu, stilu, nevis saturu. Aizgrābj fundamentālums un spēcīgums, un cilvēka balss.
Kā saka Krišjānis - labāk jau nesaprast, par ko tur dzied. Bet šoreiz apziņa, ka cilvēki uztver jebko tik nopietni, ir kā amplificējošs efekts. Un nevis "es skatos uz jums no augšas, nabaga avis pavadā", bet vairāk - lai cik arī banāli neskan - cilvēku apziņā tiešām (gandrīz jau iespruka "tomēr") eksistē kaut kas lieliskas lietas radīt spējošs.

Un vispār kora mūzika ir konkrēti underrated. Un es nedomāju nedz tikai tādus Šnitkes darbus, nedz sadziedāšanos pēc dziesmu svētkiem sārtvaidzīga Platpera vai Teterovska vadībā. Ir vēl un vēl, tikai jūs, draugi, nezināt vai neesat pieraduši. [Onkulis Edgars]