Ziepes un kāpostiņi!!!
Es nespēju tikt vaļā no savām emocījām kas ir lieki uzkrājušās traucēklis ir mani seņči. Man ir sūdīks garīgais es atnāku mājās un pirmo ko es dzirdu ir mutere: "Kas rtad atkal sūdīgas atzīmes dabūji?" es: "Nē"(īgni) mutere: "Kas tad?" es: "Da nekas!!" un aizeju uz savu istabu uzgriežu Radiohead tā skaļāk un vēlos nedaudz pasēdēt un pārdomāt, bet tad sākas. Muterei obligāti vajag ieslēgt manā istabā gaismu un sākt bazarēt ar mani, bet es saku ka vēlos būt viens. Viņa aiziet bet es zinu jau ko viņa dara- pastāsta visu sencim. 'Tētis attnāk un uzplījas ar visādiem jautājumiem piemēram: "Vai atkal neiet ar meitenēm" Rezūltāts man nervi vispār ir čupā un es bļauju:"Lieciet man mieru!!", bet pēc tā man uznāk vēl lielākas dusmu lēkmes. Ja agrāk man bija kāds draugs mājās kas mani nomierināja tad tagad vairs tāda nav, jo seņčui apdirsa visus un esmu spiests izolēt savus draugus no vecākiem. Esmu strupceļā!! Tā es dabūnu slēpt ar tizlu smaidu savas emocījas un paslepus besīties. Esmu priecīgs ka man ir darugi ar kuriem es varu atpūsies un justies atbrīvots starp viņiem.