Mājās šad tad ir nepatīkamas sarunas ar seņčiem par to ka es kādu cilvēku kopēju un dievinu(Laikam tas tā izskatās no malas), bet īstenībā tā nav. Piemēram- es izgatavoju kādu dekorācīju savai istabai atbilstoši savam stiliņam un patikai, bet mutere uzreis domā ka es to visu daru li palielītos vai līdzinātos kādam, bet īstenībā es savu istabu dekorēju lai varētu labi justies un lai man nebūtu tur garlaicīgi. Un tā katru dienu es kaut ko daru lai justu tolku no sevi, li pierādītu sev un citiem, ka protu kaut ko sasniegt. Dažkārt man gribas saviem bījušajiem draugiem uzdot jautājumu:"Ko tu savā tagad dzīvotajā mūžā esi sasniedzis?". Liekas neticami, bet tā ir taisnība daži cilvēki dzīvo tizlu, tukšu mūžu, lai tikai apmierinātu savu garīgo vēlmi, bet ne vairāk!