edenesdarzs

Recent Entries

You are viewing the most recent 10 entries

March 25th, 2020

11:39 pm: Pašizolācija diena nr.12
Šodien saņēmos. Cipari nav forši, viss ir baisi utt. bet kaut kā saņēmos. Diena pagāja relatīvi mierīgi, darbs, kaķis, saziņa ar draugiem un radiem, pēcpusdienā izgāju ārā. Tik skaists laiks šodien, saulains un silts! Laikam tomēr biežāk jāiet ārā, par spīti tam, ka tā neomulīgi. Cēsīs ļaudis dzīvo bez vīrusa, tā vismaz izskatās, bariņi, draugi, vecāki ar bērniem, distanci neviens neievēro utt. No vienas puses bailīgi, no otras puses mazliet tāda normālības sajūta. Kaut kā atgādina, ka dzīve iet uz priekšu. Tā vietā lai baidītos, sajutos labāk. Saelpojos svaigu gaisu un sauli.

Vakarā ierastais mazliet stress, mazliet elpot grūti, liekas, ka kakls sāp utt. Vairs pat nezinu, kas ir īsts, kas trauksmes radīts. Bet temperatūru nemēru, eju gulēt.

Sasmējos par twitterī redzēto joku: "My anxiety is useless, I catastrophized about so many scnearios but not this one." Apmēram tā arī ir. :)

March 24th, 2020

10:17 pm: Pašizolācija diena nr.11
No rīta jūtos labāk. Tātad visi simptomi ir stress un trauksme. Lieliski.

Kolēģi no citām valstīm stāsta par notiekošo, visiem gribas parunāties. Visi ir mazliet nobijušies. Vienam no kolēģiem šodien bijusi pirmā panikas lēkme. Centos pastāstīt, kā ar tām tikt galā. Domāju par visiem cilvēkiem, kuriem šai laikā parādīsies trauksme. Šķiet, ka mūsu prāti nav piemēroti tādiem ilglaicīgiem stresiem.

Vakarā sazvanos ar māsu un mammu, parunājam, vienojamies parunāt biežāk. Ar māsu secinām, ka desmitā diena ir bijis sava veida lūzuma punkts. Sāk palikt dīvaini. Sāk justies mazliet cietum-īgi. Un pavisam godīgi - vientuļi. Man patīk būt vienatnē, intraverts ir mans vārds, bet šī ir cita veida vientulība, kad nevar satikt arī tos cilvēkus, kuru klātbūtne ir patīkama. Ir dīvaini, ka fiziski varam būt pāris kilometru attālumā, bet nevaram satikties. Nu, varam jau, bet negribam riskēt. Vecākiem arī piekodinu ciemos nebraukt un neriskēt.

Vakarā pamatīgs nogurums, jau ceturto vai piekto dienu gulēt aizeju divas stundas agrāk kā ierasts. Šķiet, ka mentālais nogurums atstāj sekas uz fizisko nogurumu.

March 23rd, 2020

10:37 pm: Pašizolācija diena nr.10
Rīts sākas ar asinsspiediena mērījumu. 130/90. Labi nav, bet nav arī 170/110. Galva nereibst. Tātad tomēr nervi. Cerams?

Nejūtos pārāk labi, kakls joprojām sāp jau otro nedēļu, šķiet, ka varētu būt atvilnis, mans senais stresa draugs, bet nevar zināt, jo zāļu atvilnim man nav, un tās nekad nepalīdzēja. Varbūt jādzer mazāk kafija? Pa dienu brīžiem liekas, ka grūti elpot, norakstu to uz stresu un trauksmi, organisms liekas uzvilkts kā stīga. Vakarpusē sākas drebulis, nu tāds temperatūrai raksturīgais. Izlemju, ka temperatūru nemērīšu, ja vien nesajūtos sliktāk, lai nesākas panikas lēkme. Ap astoņiem vakarā neplānoti aizmiegu, zem segas siltumā, pamostos desmitos un kādu brīdi nesaprotu, kas vispār notiek. Izlemju piecelties, padzerties, pārģērbties. Ir auksti, ir karsti, sāp galva, šķiet, ka kakls dīvains un elpot grūti. Nesaprotu, vai stress, vai tomēr... vieglāk pieņemt, ka stress. Temperatūru vēlreiz izlemju nemērīt, negribu vēl vienu panikas lēkmi. Nolemju nogaidīt un paskatīties, kā jutīšos rīt.

Drebulis atsākas, ne klasiskais trauksmes drebulis, bet tāds, man ir mazliet karsti, mazliet auksti, karsta piere. Izlemju par labu vēl vienam Lexotanil un miegam.

March 22nd, 2020

10:10 pm: Pašizolācija diena nr.9
Diena paiet normāli. Ārā ir ļoti saulains, dzīvoklis ir tīrs, izdodas atpūsties.

Vakaru sagaidu ar reibstošu galvu un 170/110 spiedienu. Panikas lēkmei seko vēl viena. Domāju par pagājušo gadu, kaut kur ir spiediena zāles, bet nesaprotu, vai tās varu droši dzert, ja spiediens ir stresa rezultāts. Vismaz man tā šķiet, ka vainīgs stress. Piezvanu ārstu konsultatīvajam tālrunim, saņemu ierasto atbildi - vai jums ir zāles nerviem? Ir. Izdzeru. Piemeties kaut kāds drebulis, trīcu zem segas, kamēr Lexotanil iedarbojas. Aizmiegu. Vakars sabojājis dienas garšu.

March 21st, 2020

11:17 pm: Pašizolācija diena nr.8
Līdz divpadsmitiem noturos ziņas nelasot. Mīļā miera labad sestdienas rītu sāku mierīgi, ar kafiju (un pietiekami daudz piena), ar priecīgām bildēm un ziņām no mājām. Ārā šķiet ir fantastisks laiks, kaķis uz palodzes vēro putnus kokos. Bažīgi atveru ziņas. 13 jauni gadījumi. Labi nav, slikti arī, kaut kur pa vidu. Šodienas plāns ir piekopt māju un atpūsties. Gribu iziet arī ārā, bet pēc vakardienas Maximas apmeklējuma, ir skaidrs, ka cēsiniekiem par vīrusiem, distancēm un citām lietām ir vienalga. Mana pastaiga būs gar atvērto logu.

Jāiznes kaķa smiltis. Kastītes tīrīšana un atkritumu iznešana vienmēr ir bijis vairākkārtējs roku mazgāšanas process, bet tagad rokas mazgāju “pareizi” un tas prasa daudz vairāk laika un uzmanības. Aizdomājos par to, ka visu savu garo mūžu rokas vienmēr mazgāju nepareizi, nepietiekami rūpīgi. Mazais prieks - kāpņutelpā nevienu nesatieku.

Citi arī sākuši poamanīt, ka rokas sejai pieskaras vismaz pāris reizes stundā? Kā cilvēkiem izdodas to nedarīt?

Šodien apraudājos. Tāpat vien. Laikam sakrājušās emocijas. Nav mans prāts radīts tikt galā ar tik lielām problēmām un bailēm. Vakarpusē secinu, ka viss un visi mani kaitina, pilnīgi skaidrs, ka vaina ir manī un manos nervos.

Šodien pamanījos nedomāt par kakla sāpēm, temperatūru vai jevkādiem citiem simptomiem. Dažzreiz hipohondrija tik ļoti nogudrina, ka nav spēka pat hipohondrēties. Nogurums noguruma galā, un ir taču sestdiena. Sāku domāt, ka jāmaina dzīvesveids, nu tā, Jaunā gada stilā, ar veselīgāku ēšanu un vingrošanu. Citādi pavisam bēdīgs skats uz dzīvi.

March 20th, 2020

04:11 pm: Pašizolācija diena nr.7
Pamostos ar nelieku paniku, tas nav nekas jauns. Ļoti negribu celties, negribu redzēt ziņas, negribu vēl vienu dienu ar statistiku, cipariem, #paliecmājās utt. Tomēr darbs gaida, saņemos, pieceļos. Ārā spīd saule, ir tik skaisti pavasarīgs rīts, atveru logu un ieelpoju vēso gaisu. Cenšos sevi pārliecināt, ka viss būs labi un nevajag stresot. Tas strādā tieši tikpat labi, kā tad, kad ārsts iesaka "mazāk stresot" un "domāt pozitīvi". Taisu kafiju un iedomājos, ka varbūt piens jālej klāt mazāk. Nu, tā, lai ilgākam laikam pietiek rezerves un mazāk jāiepērkas. Nuko manu piegādi veica 5 dienu laikā, tikai daļēji nokomplektētu, uz veikalu iet vairs negribu. Pieleju kafijai mazāk piena un pasmejos par sevi. Traģēdijas var atrast pat kafijā ar pienu, ja labi pameklē.

Bažīgi atveru telefonu, par laimi no radiem nekādu sliktu ziņu nav, visi izolējamies un turamies. Cipari Latvijā nepārsteidz. Uzmetu acis Twitterim, un aizveru ciet. Neesmu gatava šausmu stāstiem. Izmēru spiedienu (120/85), izdzeru zāles trauskmei un nolieku spiediena mērītāju skapī, kontrole veikta, spiediens ir normāls, kādu nedēļu aparātu var neaiztikt. Termometru spītīgi ignorēju, lai nesākas paniska temperatūras mērīšana piecas reizes dienā. Nav vērts meklēt simptomus tur, kur viņu nav. Ķeros klāt darba dienai. Mana maznozīmīgā nozare kaut kā tomēr turas, darba ir vairāk kā pirms vīrusa. Darbs ir mans glābiņš no domām un laiks paiet ātri.

DPD kurjers ir krietni uzmanīgāks kā Venipak. Saņemu instrukcijas netuvoties auto, nelielā izmēra paciņa man tiek pamesta noķeršanai. Kurjeram rokās ir cimdi. Pateicos un ātri nozūdu dzīvoklī mazgāt rokas. Joprojām nezinu, ko darīt ar paciņu, kura bijusi auto, kurjera rokās un kur tik vēl ne. Nav ne jausmas, cik ilgi izdzīvo vīrusi uz virsmām un cik droši ir to taisīt vaļā. Attaisīt un mazgāt rokas vēlreiz? Kādu diennakti neaiztikt? Kaķis, protams, dodas ar paku iepazīties, uzguļas kastītei virsū un vēl pamanās to pāris reizes nolaizīt. Tieši tik ļoti viņu uztrauc koronavīruss.

Katru reizi kad nošķaudos vai ieklepojos, mazliet nodrebinos. Ja nu tomēr? Par laimi, saskatu visā arī mazliet komisko. Pasmejos par sevi un to, cik ļoti baidos. Interesanti, vai šobrīd manu hipohondriju mazliet labāk saprot pārējie, kuriem ar to līdz šim nav nācies saskarties? To neloģisko "bet ja nu tomēr?"

Omnivā ir atnākusi paciņa ar kaķa barību. Nespēju saņemties aiziet pakaļ, pavisam vienkārši - bail satikt cilvēkus. Bail pieskarties pakomātam. Bail no vīrusa. Bail, bail, bail. Ar bailēm cīnos, izlemju, ka paņemšu līdzi gumijas cimdus un iešu uz pakomātu. Kaut kur jāatrod robeža starp izolāciju un agrofobiju.

Saņemos aiziet uz Omnivu, pie Maximas mašīnu maz. Mirkļa iespaidā izlemju, ka iešu veikalā. Nopirkšu pienu, tualetes papīru (kura krājumi man ir neesoši), kamēr tas vēl ir pieejams, un šokolādi. Lai varētu emocijas apēst. Roku līdzeklis pie ieejas interesē tikai mani, cimdi ir beigušies, priecājos, ka līdzi ir savējie. Bažīgi, raitā tempā lavierēju caur plauktiem, aši liekot grozā plānoto un neplānoto, paķeru arī kafiju, tēju, gardumus kaķim un maizi. Cilvēki drūzmējas, veikalā ir divas mammas ar ratiem, viena no viņām ratos guļošajam bērnam padod lūpukrāsu, un turpina cilāt pirkumus. Kāda veikala darbiniece šķiet ir jaunās mammas draudzene vai radiniece, mazulim māj ar gumijas cimdiem, rokas pieliekot gandrīz pie bērna sejas. Pie kases distances netiek ievērotas, pārdevējai rokās nav cimdi un dezinfekcijas līdzeklis, kas vēl pagājušo nedēļu bija, arī nozudis. Skumji noskatos, kā viņas rokas cilā manus pirkumus, rokas, kuras pirms tam cilāja daudzus citus pirkumus no cilvēkiem, kuri dezinfekcijas līdzekļa pudelei iet ar līkumu. Nožēloju savu gājienu uz veikalu un domās jau iztēlojos slimojam ar vīrusu. Piena un kaķu gardumu dēļ. Ejot ārā nodezinficēju cimdus un paņemu Omnivas paku. Mani cimdi piesaista uzmanību, kāds vīrietis skaļi tos nokomentē. Man vienalga, gribu ātrāk mājās.

Jūtu, ka priekšā būs garš vakars.

Current Music: Prāta Vētra - Ogles

March 19th, 2020

11:00 pm: Pašizolācija diena nr.6
Mans laiks sadalīts starp darbu un sēdēšanu reddit, kur lasu covid19positive stāstus. Ir daudz "nav tik traki, kā domāju" un daudz "tādas kaulu sāpes un elpas trūkumu negaidīju". Nezinu, kam ticēt. Droši vien visiem, katram savi simptomi un slimības gaita. Ļoti daudz stāstu no sērijas "biju divas dienas darbā ar klepu, jo priekšnieks draudēja atlaist, it sevišķi no amerikāņu slimniekiem. Nedomāju, ka kādreiz tik ļoti priecāšos, ka gadiem jau strādāju no mājām, un esmu pats sev darba devējs.

Draugs pajautā, kā jūtos. Atbildu godīgi - baidos, ka mans stress par vīrusu mani nobeigs pirms pie manis kāds vīruss tiks. Tā pavisam nopietni. Man stresa iespaidā divus gadus bija atvilnis, kurš pārgāja vienā dienā, kad sapratu, ka tas ir tikai stress un nekāda briesmīga kaite man nav. Ir bijis "stresa izraizīts asinspiediens 200/100" un visādi citi brīnumi. Manām smadzenēm ir apbrīnojams talants realizēt man jebkuru manis iedomātu simptomu, un google doktora grāds man ir jau gadus sešus. Svārstos starp "būs jau labi" un "mēs visi mirsim". Kā apstāties kaut kur pa vidu, nezinu.

Venipak kurjers možā omā. Paku iedod tieši rokās, cimdu viņam nav, bet varbūt mašīnā dezinfekcijas līdzeklis? Cerams? Izvelk no kabatas pildspalvu, dod parakstīt paciņu. Esmu soli priekšā, man ir pildspalva. Parakstos, novēlu veiksmīgu dienu, un dodos dzīvoklī mazgāt rokas. Paku nolieku kaktā. Kaķim smiltis būs ilgam laikam, uz zooveikalu jāiet nebūs. Vēl viens ķeksis pašizolācijas to-do sarakstā. Mazgāju rokas un dziedu. Nevis laika skaitīšanas nolūkos, bet tāpat, lai nomierinātu nervus.

Vakaru sagaidu ar negaidītu panikas lēkmi, pēkšņi paliek karsti, sāk trīcēt rokas, pulss aug, tiek līdz 120, kad Fitbit noņemu no rokas un apsēžos pie atvērta loga. Elpoju, cenšos skaitīt zvaigznes un domāt par to, kā viss ir tikai īslaicīgs un drīz jutīšos labāk. Krūtīs spiež, sirds skrien, elpot mazliet grūti, reibst galva, mazais "bet ja nu tomēr" velniņš cenšas mani pārliecināt, ka šoreiz tā nav panikas lēkme, bet kas ļaunāks. Tomēr pāris minūtēs aukstums nomierina, uzlieku Fitbit atpakaļ - pulss 70. Smagi nopūšos. Par laimi panikas lēkmes ir kā treniņš - nogurums un miegs garantēts.

Ejot gulēt atgādinu sev, ka jāpiezvana rīt kādam. Kā runā twiteris, izolācija ir fiziska, socializēties tomēr vajag.

Current Music: Prāta Vētra - Kas būs, būs

March 18th, 2020

06:02 pm: Pašizolācija diena nr.5
Šodien uzzināju (nē, nu, šito zināju jau sen, bet internets laipni atgādināja), ka imūnsistēmu grauj arī miega trūkums. Mans Fitbit skumji vēsta, ka guļu vidēji 5-6 stundas. Zinu, ka mierīgi varētu vairāk, bet vakari, ko pavadu internetā runājot ar ārzemju draugiem, ir mana socializēšanās, un šai laikā, kad vairs nevaru satikt savus Cēsu draugus un radus, negribas atteikties no online socializēšanās. Laika joslas nav man labvēlīgas.

Ja to vīrusu varētu uzveikt ar šokolādi, es būtu pirmajā vietā. Šodien apēdu veselu 100g šokolādi, nemanot, pa gabaliņam vien. Godīgi sakot, es tādu šokolādi varu apēst arī bez vīrusa, bet šodien sajutos vainīgi. Kaut kā liekas, ka viss jātaupa. Nedomāju, ka mums draud saldumu trūkums veikalos, un saldumi nu galīgi nav pirmās nepieciešamības prece, bet, redz, es pirms diviem mēnešiem nedomāju, ka Latviju sasniegs tas Covid19. Nolemju šokolādi ēst mazāk. Veselīgāk taču arī. Runājot par veselību, izvilku no dīvāna apakšas jogas paklāju. Es zinu, ka ārā iet ir atļauts, it sevišķi tiem, kas izolējas tikai tāpat vien, bet man kaut kā negribas. Staigāju uz riņķi pa dzīvokli, klausos, kā kaimiņos mazā Karīna ir izgāzusi ūdeni kaut kur, šķiet, ka kaimiņienes pacietības mērs iet uz galu.

Kāpņu telpā kāds klepo ārā plaušas, tā no sirds. Nedomāju, ka vīruss, izklausījās pēc smēķētāja kaimiņa, kas regulāri klepo, bet interesanti, ka agrāk man būtu bijis vienalga. Šobrīd pirmā doma - cik nepieklājīgi un neapdomīgi.

March 17th, 2020

09:15 pm: Pašizolācija diena nr.4
Beidzot uztaisīju makaronus, kurus nopirku pirms mēnešiem pieciem, un ik pa laikam centos saņemties uztaisīt. Sanāca garšīgi, un pietika gan pusdienām, gan vakariņām. Griķi man negaršo, un iegādāties negrasos, pat ja kaut kur vēl tos var atrast. Ir pierasts gandrīz katru dienu veikalā nopirkt kaut ko, kas nepieciešams, parasti lielos daudzumos uz priekšu nepērku - neprotu plānot un nepatīk, ja ēdiens sabojājas. Pieķēru sevi pie domas, ka pētu rūpīgāk ledusskapja saturu, un cenšos atrast, kas varētu sabojāties ātrāk. Vienmēr apbrīnoju vecmāti un viņas māsas, kas ļoti taupīgi gatavo ēst, iepērkas reti un neko nemet ārā, viņas vienmēr teica, ka to iemācījis karš. Nevar, protams, salīdzināt, bet varbūt pašizolēšanās un veikala neapmeklēšana mani izmācīs rīkoties ar ēdienu prātīgāk.

Reddit redzu bildi ar skumju opi pie tukšiem plauktiem un apraudos. Ir labi atcerēties par savām privilēģijām, un novērtēt to, kas man ir. Priecājos, ka varēju palīdzēt ar krājumiem saviem radiniekiem.

Atceros par zobu higiēnista apmeklējumu Rīgā. Zvanu un atceļu, diemžēl Rīga un sabiedriskais transports manos plānos neietilpst. Nevaru saprast, vai mēģināt pie higiēnista tikt Cēsīs vai nogaidīt. Ļoti gribu sakārtot zobus, bet negribu saslimt. Vai kāds higiēnists vispār vēl pieņem pacientus? Zinu, ka man tuvākā zobārstniecības prakse jau uz laiku ir slēgta.

March 16th, 2020

08:35 pm: Pašizolācija diena nr.3
Ar kolēģiem runājam par travel ban, neviens nekur negrasāmies un negrasījāmies braukt, bet esam ļoti pieraduši pie atvērtajām robežām, un ceļošana no valsts uz valsti liekas pašsaprotama. Ideja, ka nav iespējams pamest valsti, liekas dīvaina. Runājam, ka, protams, gribam palikt savās valstīs, bet tāda mēroga pasākumi pastiprina situācijas nopietnību. Zinu, ka viedokļi par ceļotājiem, kas grib tikt mājās, dalās. Es esmu kaut kur pa vidu. Tos, kas vienkārši ceļo, mazliet nosodu, jo lidostas šobrīd ir vīrusu pārnēsātāju zonas, pat ja galamērķis nav Itālija vai Spānija. Bet tai pašā laikā ārpus Latvijas ir daudzi studenti, cilvēki, kas ir garos komandējumos, apmaiņas braucienos utt., nemaz nerunājot par brīvprātīgajiem un citiem, kas neceļo tikai prieka pēc. Katrā ziņā, es ceru, ka visi ceļotāji pašizolēsies.

34 ir daudz, domāju, ka līdz nedēļas baigām būsim pāri simtam. Cerams, ne divos simtos. Cipari nepārsteidz, bet domāju par šiem cilvēkiem. Starp viņiem ir tie Itālijas slēpotāji, kurus nosodījusi jau visa valsts, un droši vien citi ceļotāji. Bet tomēr, visi esam cilvēki. Domāju, ka saņemt pozitīvu analīzi, ir baisi, pat ja simptomi ir viegli. Neviens vēl nezina, kādas sekas ilgtermiņā šis vīruss atstāj. Tas, un doma, ka vari un varbūt jau esi aplipinājis citus. Ugh.

Šovakar 37.4 temperatūra, kakls sāp jau trešo nedēļu, pavisam droši zinu, ka nav koronavīruss, bet neliela panika ir. Bet es protu uzdzīt 37.2 ar stresu vien, tāpēc apsolu sev, ka termometru nolieku un nākamreiz ņemšu tikai tad, ja liksies, ka ir temperatūra, kas jāizmēra. Briestošo panikas lēkmi izdodas apturēt ar atvērtu logu un auksto gaisu. Domāju daudz par to, kas pasaulē notiek, un cik savāds ir šis laiks. Līdz šim es baidījos no kara, no klimata draudiem, šis vīruss pārsteidza, un nolika pasauli uz lāpstiņām. Cik mazi mēs tomēr tai visumā esam.

Current Music: Ainars Mielavs - Oga Saldā, Oga Sūrā
Powered by Sviesta Ciba