edenesdarzs

04:11 pm: Pašizolācija diena nr.7
Pamostos ar nelieku paniku, tas nav nekas jauns. Ļoti negribu celties, negribu redzēt ziņas, negribu vēl vienu dienu ar statistiku, cipariem, #paliecmājās utt. Tomēr darbs gaida, saņemos, pieceļos. Ārā spīd saule, ir tik skaisti pavasarīgs rīts, atveru logu un ieelpoju vēso gaisu. Cenšos sevi pārliecināt, ka viss būs labi un nevajag stresot. Tas strādā tieši tikpat labi, kā tad, kad ārsts iesaka "mazāk stresot" un "domāt pozitīvi". Taisu kafiju un iedomājos, ka varbūt piens jālej klāt mazāk. Nu, tā, lai ilgākam laikam pietiek rezerves un mazāk jāiepērkas. Nuko manu piegādi veica 5 dienu laikā, tikai daļēji nokomplektētu, uz veikalu iet vairs negribu. Pieleju kafijai mazāk piena un pasmejos par sevi. Traģēdijas var atrast pat kafijā ar pienu, ja labi pameklē.

Bažīgi atveru telefonu, par laimi no radiem nekādu sliktu ziņu nav, visi izolējamies un turamies. Cipari Latvijā nepārsteidz. Uzmetu acis Twitterim, un aizveru ciet. Neesmu gatava šausmu stāstiem. Izmēru spiedienu (120/85), izdzeru zāles trauskmei un nolieku spiediena mērītāju skapī, kontrole veikta, spiediens ir normāls, kādu nedēļu aparātu var neaiztikt. Termometru spītīgi ignorēju, lai nesākas paniska temperatūras mērīšana piecas reizes dienā. Nav vērts meklēt simptomus tur, kur viņu nav. Ķeros klāt darba dienai. Mana maznozīmīgā nozare kaut kā tomēr turas, darba ir vairāk kā pirms vīrusa. Darbs ir mans glābiņš no domām un laiks paiet ātri.

DPD kurjers ir krietni uzmanīgāks kā Venipak. Saņemu instrukcijas netuvoties auto, nelielā izmēra paciņa man tiek pamesta noķeršanai. Kurjeram rokās ir cimdi. Pateicos un ātri nozūdu dzīvoklī mazgāt rokas. Joprojām nezinu, ko darīt ar paciņu, kura bijusi auto, kurjera rokās un kur tik vēl ne. Nav ne jausmas, cik ilgi izdzīvo vīrusi uz virsmām un cik droši ir to taisīt vaļā. Attaisīt un mazgāt rokas vēlreiz? Kādu diennakti neaiztikt? Kaķis, protams, dodas ar paku iepazīties, uzguļas kastītei virsū un vēl pamanās to pāris reizes nolaizīt. Tieši tik ļoti viņu uztrauc koronavīruss.

Katru reizi kad nošķaudos vai ieklepojos, mazliet nodrebinos. Ja nu tomēr? Par laimi, saskatu visā arī mazliet komisko. Pasmejos par sevi un to, cik ļoti baidos. Interesanti, vai šobrīd manu hipohondriju mazliet labāk saprot pārējie, kuriem ar to līdz šim nav nācies saskarties? To neloģisko "bet ja nu tomēr?"

Omnivā ir atnākusi paciņa ar kaķa barību. Nespēju saņemties aiziet pakaļ, pavisam vienkārši - bail satikt cilvēkus. Bail pieskarties pakomātam. Bail no vīrusa. Bail, bail, bail. Ar bailēm cīnos, izlemju, ka paņemšu līdzi gumijas cimdus un iešu uz pakomātu. Kaut kur jāatrod robeža starp izolāciju un agrofobiju.

Saņemos aiziet uz Omnivu, pie Maximas mašīnu maz. Mirkļa iespaidā izlemju, ka iešu veikalā. Nopirkšu pienu, tualetes papīru (kura krājumi man ir neesoši), kamēr tas vēl ir pieejams, un šokolādi. Lai varētu emocijas apēst. Roku līdzeklis pie ieejas interesē tikai mani, cimdi ir beigušies, priecājos, ka līdzi ir savējie. Bažīgi, raitā tempā lavierēju caur plauktiem, aši liekot grozā plānoto un neplānoto, paķeru arī kafiju, tēju, gardumus kaķim un maizi. Cilvēki drūzmējas, veikalā ir divas mammas ar ratiem, viena no viņām ratos guļošajam bērnam padod lūpukrāsu, un turpina cilāt pirkumus. Kāda veikala darbiniece šķiet ir jaunās mammas draudzene vai radiniece, mazulim māj ar gumijas cimdiem, rokas pieliekot gandrīz pie bērna sejas. Pie kases distances netiek ievērotas, pārdevējai rokās nav cimdi un dezinfekcijas līdzeklis, kas vēl pagājušo nedēļu bija, arī nozudis. Skumji noskatos, kā viņas rokas cilā manus pirkumus, rokas, kuras pirms tam cilāja daudzus citus pirkumus no cilvēkiem, kuri dezinfekcijas līdzekļa pudelei iet ar līkumu. Nožēloju savu gājienu uz veikalu un domās jau iztēlojos slimojam ar vīrusu. Piena un kaķu gardumu dēļ. Ejot ārā nodezinficēju cimdus un paņemu Omnivas paku. Mani cimdi piesaista uzmanību, kāds vīrietis skaļi tos nokomentē. Man vienalga, gribu ātrāk mājās.

Jūtu, ka priekšā būs garš vakars.