edenesdarzs

edenesdarzs @ 08:35 pm: Pašizolācija diena nr.3
Ar kolēģiem runājam par travel ban, neviens nekur negrasāmies un negrasījāmies braukt, bet esam ļoti pieraduši pie atvērtajām robežām, un ceļošana no valsts uz valsti liekas pašsaprotama. Ideja, ka nav iespējams pamest valsti, liekas dīvaina. Runājam, ka, protams, gribam palikt savās valstīs, bet tāda mēroga pasākumi pastiprina situācijas nopietnību. Zinu, ka viedokļi par ceļotājiem, kas grib tikt mājās, dalās. Es esmu kaut kur pa vidu. Tos, kas vienkārši ceļo, mazliet nosodu, jo lidostas šobrīd ir vīrusu pārnēsātāju zonas, pat ja galamērķis nav Itālija vai Spānija. Bet tai pašā laikā ārpus Latvijas ir daudzi studenti, cilvēki, kas ir garos komandējumos, apmaiņas braucienos utt., nemaz nerunājot par brīvprātīgajiem un citiem, kas neceļo tikai prieka pēc. Katrā ziņā, es ceru, ka visi ceļotāji pašizolēsies.

34 ir daudz, domāju, ka līdz nedēļas baigām būsim pāri simtam. Cerams, ne divos simtos. Cipari nepārsteidz, bet domāju par šiem cilvēkiem. Starp viņiem ir tie Itālijas slēpotāji, kurus nosodījusi jau visa valsts, un droši vien citi ceļotāji. Bet tomēr, visi esam cilvēki. Domāju, ka saņemt pozitīvu analīzi, ir baisi, pat ja simptomi ir viegli. Neviens vēl nezina, kādas sekas ilgtermiņā šis vīruss atstāj. Tas, un doma, ka vari un varbūt jau esi aplipinājis citus. Ugh.

Šovakar 37.4 temperatūra, kakls sāp jau trešo nedēļu, pavisam droši zinu, ka nav koronavīruss, bet neliela panika ir. Bet es protu uzdzīt 37.2 ar stresu vien, tāpēc apsolu sev, ka termometru nolieku un nākamreiz ņemšu tikai tad, ja liksies, ka ir temperatūra, kas jāizmēra. Briestošo panikas lēkmi izdodas apturēt ar atvērtu logu un auksto gaisu. Domāju daudz par to, kas pasaulē notiek, un cik savāds ir šis laiks. Līdz šim es baidījos no kara, no klimata draudiem, šis vīruss pārsteidza, un nolika pasauli uz lāpstiņām. Cik mazi mēs tomēr tai visumā esam.