edenesdarzs

edenesdarzs @ 11:00 pm: Pašizolācija diena nr.6
Mans laiks sadalīts starp darbu un sēdēšanu reddit, kur lasu covid19positive stāstus. Ir daudz "nav tik traki, kā domāju" un daudz "tādas kaulu sāpes un elpas trūkumu negaidīju". Nezinu, kam ticēt. Droši vien visiem, katram savi simptomi un slimības gaita. Ļoti daudz stāstu no sērijas "biju divas dienas darbā ar klepu, jo priekšnieks draudēja atlaist, it sevišķi no amerikāņu slimniekiem. Nedomāju, ka kādreiz tik ļoti priecāšos, ka gadiem jau strādāju no mājām, un esmu pats sev darba devējs.

Draugs pajautā, kā jūtos. Atbildu godīgi - baidos, ka mans stress par vīrusu mani nobeigs pirms pie manis kāds vīruss tiks. Tā pavisam nopietni. Man stresa iespaidā divus gadus bija atvilnis, kurš pārgāja vienā dienā, kad sapratu, ka tas ir tikai stress un nekāda briesmīga kaite man nav. Ir bijis "stresa izraizīts asinspiediens 200/100" un visādi citi brīnumi. Manām smadzenēm ir apbrīnojams talants realizēt man jebkuru manis iedomātu simptomu, un google doktora grāds man ir jau gadus sešus. Svārstos starp "būs jau labi" un "mēs visi mirsim". Kā apstāties kaut kur pa vidu, nezinu.

Venipak kurjers možā omā. Paku iedod tieši rokās, cimdu viņam nav, bet varbūt mašīnā dezinfekcijas līdzeklis? Cerams? Izvelk no kabatas pildspalvu, dod parakstīt paciņu. Esmu soli priekšā, man ir pildspalva. Parakstos, novēlu veiksmīgu dienu, un dodos dzīvoklī mazgāt rokas. Paku nolieku kaktā. Kaķim smiltis būs ilgam laikam, uz zooveikalu jāiet nebūs. Vēl viens ķeksis pašizolācijas to-do sarakstā. Mazgāju rokas un dziedu. Nevis laika skaitīšanas nolūkos, bet tāpat, lai nomierinātu nervus.

Vakaru sagaidu ar negaidītu panikas lēkmi, pēkšņi paliek karsti, sāk trīcēt rokas, pulss aug, tiek līdz 120, kad Fitbit noņemu no rokas un apsēžos pie atvērta loga. Elpoju, cenšos skaitīt zvaigznes un domāt par to, kā viss ir tikai īslaicīgs un drīz jutīšos labāk. Krūtīs spiež, sirds skrien, elpot mazliet grūti, reibst galva, mazais "bet ja nu tomēr" velniņš cenšas mani pārliecināt, ka šoreiz tā nav panikas lēkme, bet kas ļaunāks. Tomēr pāris minūtēs aukstums nomierina, uzlieku Fitbit atpakaļ - pulss 70. Smagi nopūšos. Par laimi panikas lēkmes ir kā treniņš - nogurums un miegs garantēts.

Ejot gulēt atgādinu sev, ka jāpiezvana rīt kādam. Kā runā twiteris, izolācija ir fiziska, socializēties tomēr vajag.