un tad kad es to vismazāk gaidu manā klausulē atskan edis:
 -  "klau, tu neiebilsti, ja mēs pie tevis piebrauksim pēc minūtēm piecām?"
 -  "jūs? nu labi, jā, protams, neiebilstu..." un dzirdu, ka fonā rūkoņa, tātad jau izbraukuši...uzrauju kko nebūt mugurā unsāku lēnām tenterēt lejā, jo nokāpt uz vienas kājas no 4tā stāva ir laikietilpīgi. satieku edi trepēs.
 - " vai, cik tu briesmīgi klibo! bet piedod, tev jānokāpj lejā. nāc te, ap stūri, tikai ievelc elpu."

un aiz stūra sēž mans sapņu princis sarkanajā elles auto un pat nenojauš, cik daudz domu man izskrien cauri galvai. ak mans dievs, edīt, tikai nesarksti! ak dievs, tev taču mājas bikses! ak dievs, cik viņš labi izskatās! ak dievs, sarkana kariete!  domās palecos un spiedzu aiz prieka.

mirkļi pazūd un sarunas pat īsti nepiefiksēju, tik smaidu kā duma un attopos, kad šie jau zūd prom, soloties nākt ēst cukuru... bet manī tik daudz enerģijas šim vakaram! un zini ko - vāģis tev, džekiņ, ne pa jokam, bet man pie vienas vietas - ar tevi kaut uz savas klibās kājas līdz pasaules malai...