vai tik beigu galā neatliek nonākt pie atziņas, ka nav jēgas/nevajag censties,un atliek tik cerēt, ka dzīve, kuru nodzīvosi, beigās neizrādīsies ieta atmuguriski, nevis uz priekšu? I mean - nekad nevar zināt, vai lietas kuras dari ir tā vērtas un "paredzētas Tev". Varbūt kādam advokātam labāk būtu bijis ārstam, vai kādam sētniekam-skolotājam, varbūt kāds deputāts noderētu tik vien kā tikai par šoferi, utt, utt, utt.. cilvēks cenšās atrast kaut kādu "stāvokli", kurā jūtas kaut cik labi (atkarīgi no ambīcijām, pašmērķiem utt), un pieņem to kā labu esam.

Ja runā par konkrēto, Tevis aprakstīto situāciju, tad - jā. Nav jāmēģina kādam iepatikties. Ja tiešām tāds īstais/īstā uz šitās Pasaules ir,tad satiksi viņu un jūs JAU būsiet radīti viens otram- bez liekiem rituāliem un visādām tamlīdzīgām jēlīgām lietām. Ja nav - nu tad - vēljovairāk nevienam nav jācenšās iepatikties, jo ja nav kazai piena, tad tik pašu kazu samocīsi un beigās tik viņu pašu gānīsi.

Esi reliģiozs?