es tā jutos vakar. un arī pēc braukšanas ar mašīnu. tik draņķīga sajūta. naktī atbraucu mājās, uzvilku jaku un aizgāju uz parku kur citreiz nekad es drošības apsvērumu dēļ neietu. apsēdos estrādei pa vidu un kādu krietni brīdi tur šņukstot sēdēju un skatījos debesīs - tik skaidras debesis. stulbi blenzu zvaigznēs, skaitīju klīstošos satelītus un mēģināju atrast kaut kādu atbildi uz kaut ko, beigās pat nesapratu -ko. damn, ku dažreiz esmu sasodīti emocionāla! :@


Bērnībā gāju uz baznīcu, pareizāk sakot - māte sūtīja svētdienas skolā. katoļu baznīcā. izgāju visas tās padarīšanas kā nu tur tai baznīcā pieņemts. bet tai svētdienas skolā man radās tik daudz neatbildētu (jebšu skopi/izvairīgi) jautājumu, ka beigu galā pati centos rast kaut kādas atbildes un aizpildīt tos "caurumus". protams, tās "atbildes" bija TIK nepareizas, ka no kristietības novērsos kā no šķiras... un tad jau sekoja different kind of visādiem sūdiem, lietām, padarīšanām, un-jā-brīnumiem, kā es atkal tam visam pievērsos un padarīju to kaut kādā veidā fundamentālāku... Garlaicīgs stāsts, kurš jau pašai man ir apnicis...

Ticu bet/un cīnos ar savu pasaulīgo prātu/apziņu.