Vispār domāju par to - vai ir vērts viss šis. Okei, dzīvē ir arī grūti brīži. Nu, es domāju, mocīties ar skolu. Dažreiz man liekas, manas problēmas nav nemaz tik lielas, kā man liekas. Bet tas laikam ir tas, ko tā trauksme tev nodara: uzpūš mušu no ziloņa.

Es pēdējā laikā bieži atceros tādu diezgan populāru domu jeb vingrinājumu: apzinies sevi šajā mirklī un sajūti, kā tu jūties. Un iztēlojies, ko tu šobrīd vislabāk gribētu darīt. Un vai tu vispār gribi darīt to, ko tu šobrīd dari. Un ja nē, tad varbūt tev ir iespēja un tiešām nevajag darīt to, ko tu šajā brīdī dari. Un tad es nesaprotu, kādēļ es sevi moku ar šo. Lai man nebūtu jāstrādā par viesmīli. Jā, tas ir sava veida ieguldījums nākotnē. Un tādēļ es nesaprotu, kur ir tas balanss šajā “dzīvo mirklī” domāšanā. Ķipa investē šībrīža mirkli, lai nākotnē varētu dzīvot mirklī? Kaut arī “šībrīža mirklis” velkas mēnešiem ilgi un ir nebeidzamas mocības? Kuru laikā es esmu atslēgusi visas maņas, palikusi kā koka gabals, kas aiz spriedzes draud pašaizdegties? Un atkal man liekas, ka pārspīlēju, ka tas viss ir muļķīgi. Bet manu ikdienas piedzīvoto realitāti šis spriedums nekādi nemaina.

Es gribu darīt vienkāršas lietas. Vienkāršas, ķermeniskas lietas. Mana galva jau tā kūp. Pēdējās nedēļas saprotu, ka katru dienu patērēju ārprātīgi daudz informācijas, visvairāk attēlu veidā. Un kā tas piesārņo manu galvu! Bet dažreiz tas instagrams palīdz atslābināties, dažreiz es jūtos to nopelnījusi. Nu labi, laikam tiešām būs jādzēš ārā.

Un man bail atkal idealizēt. Tā, kā es apsēsta biju ar pagātnes, bērnības atmiņu idealizēšanu, kad biju iesprostota Milānā. No sērijas, zāle ir tur zaļāka. Tas nozīmē, ka man ir jākoncentrējas uz dzīvošanu mirklī. Un jāatvēl neliela savas dienas daļa dzīvošanai galvā. Bet tas, protams (ka neliela daļa) atkal nozīmē, ka neko nepaspēšu izdarīt un izgāzīšos…

Vienmēr lauki ir kā tas ideālais tēls. Ar dabu, bez attēliem, ar daudz fiziska darba, no kā es pārvērstos brangā un veselībā starojošā meičā. Vēl es saprotu, ka gribu savā dzīvē cilvēkus, daudz cilvēku. Tādēļ pietiek jau ar kovid, lai es dzīvotu kaut kur citur, kā vien šajā brīdī - nākotnē, pavasarī, vasarā, čē pagalmā, piedzīvojumos, kad būšu vesela un kaislīga, un dzīva, un atbrīvojusies no universitātes važām.
utt.