varbūt tā
Rotaļīgais Dievs (kā Šiva, kā bērns smilšu kastē) citu eksperimentu starpā nolēma pamēģināt izaudzēt cilvēkiem lielākas smadzenes (nu varbūt tas notika tāpat vien inerces pēc). Tagad nu mēs radāmies tādi eksistenciāli kroplīši, kam dzīve ir pilna ciešanu šī orgāna dēļ. Visi citi normāli dzīvo svētlaimē tāpat kā Dievs un visa apziņa. Bet mūs smadzeņu sarežģītība izsvieda laukā no paradīzes. Tā nu cilvēki dzīvo savā esības drāmā, kas ir dikti smieklīga uz pārējās radības fona. Viņi izdomā dažādus stāstus, lai sevi mierinātu. Dievam palika cilvēku žēl, un viņš atnāca, izliekoties par cilvēku, un mēģināja izskaidrot cilvēkiem, ka (un kā) arī viņi, kroplie, var atgriezties homeostāzē. Bet tas sanāk tikai dažiem, un arī tad parasti uz nelielu brīdi.

Tikai es nezinu, cik cilvēki ir paši vainīgi (grēcīgi) pie tā, ka viņi tādi sanākuši.