Kad man bija 14 gadu, man patika viss, kas ir 'sapņains', taisīju fotosesijas ar analogo kameru, čurāju biksēs par puķainiem rakstiem un elfu zābaciņiem. Tagad man patīk drakoni, ķēdes, ērkšķi un tehno. Par puķainām kleitām spļaudos, bet joprojām patīk 'sapņains'.

Kad man bija 17 gadu, es bastoju stundas, sēdēju Baronielas kadetu kafejnīcas terasē, pīpēju tinamās un sadzērusies kafiju uzbudināti rakstīju dienenē, ka visi mani draugi ir stulbi un ka vēlos saglabāt nevainību līdz kāzām.

Spriežu, ka šitā apsišanās ar kafiju ir diezgan noderīga lieta radošā ziņā, citādāk pārāk sanāk ieiet nekādā normālībā, kur centīgi dzeru ad, mazgāju grīdu, eju laicīgi gulēt un drīz pat sākšu vingrot (ja strikti pieturēšos pie schedule pēc mēneša drīkstēšu nopirkt runescape membership). Laikam vajadzīgs dabūt kaut kādu vidusceļu starp radošu satraukumu un fizisku un mentālu veselību. Šodien, piem, normālā dienā, aizbraucu uz veikalu, bet biju sadzērusies kafiju un klausījos bēdīgu mūziku; dzīve reāli paliek dramatiskāka un spilgtāka.

Turpinot tikpat manierīgā stilā varu piebilst, ka gan 14 un 17 gados, gan tagad, man galvenais ir bijis patiesums.

Draugs nesen piemēram sūdzējās, ka kopš saticis mani, viņš jūtas, ka daļa viņa personības ir nomākta, jo viņam pirms tam ļoti patika klausīties emocionālu mūziku, pastaigāties vienam un būt stipri melanholiskam.