Lode
Es jūtos kā vibrējoša, gluda lode.
Diezgan liela apmērā, gludi nopulēta, bet ar smalkām rieviņām, kas elipsēs aptver lodi no viena pola līdz otram. Es visa viegli vibrēju. Viegli vibrēju nepacietībā un satraukumā. Es jūtu kā mani velk. Velk pie Tevis. Es vibrēju, jo nevaru.. jo nevaru doties pie Tevis. Nevaru salipt, nevaru saplūst. Tas nozīmē, vai tas nozīmē, ka Tu grūd pretim? Es taču zinu, ka Tev arī velk. Vienīgi Tu manipulē ar laukuma noteikumiem, lai radītu pretestību. Esmu jau tik sen pieradusi vibrēt, ka samulstu, kad dažreiz tās patīkamais grīļīgums un maigā dūkšana norimst. Man arī negribīgi jāatzīst, ka man patīk pretestība. Iespējams pat, ka es no tās uzbudinos. Ar baudu noraustos, notrīsu - spazmatiski novibrēju. Ah, vecais labais mazohisms ieprogramēts man kaulu smadzenēs. Tas laikam skaitās kaut kas slikts.
Tāda ir lodes daba - baroties no mazohistiskiem stimuliem. Vai labāk būtu, ja lode nevibrētu? Man patīk, ka tā vibrē. Es pat varētu iet tik tālu un sacīt, ka es gribu, lai tā vibrē. Vibrācija, atšķirībā no mazohisma, taču, skaidrs kā diena, nav nekas slikts! Vibrācija - tās viļņi - liecina par dzīvību, vai ne tā?
Bet varbūt es esmu visu pārpratusi. Varbūt lodes vārds ir Ilūzija, vai Pašapmāns. Tā raida kaitīgu frekvenci, kas izraisa eiforiju uz dzīvības spēku rēķina. Stulbā lode, es tevi tūlīt aizsperšu tālēs zilajās!

Nē, pārāk mīļa!