Es skrienu līdzi vasarai, bet, ja ienāc iekšā, te kliedz un raustās kā nelabais, te mīt pusnosprādzis zirgs, kuram izšķaidīju galvu ar ugunsdzēšamo, uzšķērdu vēderu un aizlauzu kāju, vēl pastampāju galvu, mušas atlidoja, bet zirgs vēl elpo, maita. Te ir milzīga resna virve, sapīta kā tauva, un es ar mazajām nagu šķērītēm to griežu pa diedziņam, pa šķipsniņai. Es griežu izmisīgi, kā apsēsta, bet ik pa laikam apstājos, lai pārdzīvotu, ka nemaz to negribu darīt. Bet virve ir smaga un nedzīva kā nogriezta nabassaite, kuru sažņaugusi dūrītē vazāju līdzi. Galiņu jau paturēšu. Ja iespiež to pašu dūrīti krūtīs kā korķi, tad var paelpot mierīgi kādu brīdi. Mēs esam pie jūras.