Pirms kādas pusotras nedēļas biju caur metaforisko ankša sniegavētru izrakusies līdz sevīm - savam kodolam. To es redzu kā laternu, kurā deg gaismiņa.
Un kopš tā brīža, ja vien pilnīgi neuzspļauju visam, vai ja nedzeru, vai ja neesmu pārāk saaukstējusies, lai mani kas kratītu, tā ir viena vienīga cīņa ar sniegputeni. Jā, tagad man ir lampa, pie kuras turēties, bet tā turēšanās ir ar visu spēku, kas vien manās rociņās ir, vējš mani rauj perpendikulāri lampai un testē manus spēkus, līdz es atlaidīšu rokas un atkal būšu ierauta baltajā, anonīmajā sniega putenī, pa kuru klīdīšu kā bezsirdīga automata.

Vienīgais, kas palīdz turēties, ir aktīvi ienīst visu, kas mani satrauc, alkohols vai lexy. Tā gribas lietot narkotikas. Man nekad tā nav bijis. Bet jebkas, kas var izdzēst ikdienas grind, iedarbojas kā saulīte, kas atkausē ievērojamu laukumu ap manu lampu. Kur es beidzot varu sākt kaut ko būvēt un sapņot. Es negribu, lai tās ir vielas.

Es tā cenšos neko nelietot. Pagaidām sanāk, bet man besī viss. Atliek tikai ienīšanas metode - ienīst savu darbu, savus priekšniekus, sūtīt domās 1000x nahui un fantazēt garas runas par to, kā es netaisos viņiem strādāt. Btw man ir pilnīgi normāls darbs, tikai anxis ir kā ērce tam piesūcies un saindējis.

Vēl ir fluanxols bet ar viņu nevar lietot alkoholu, un vakarā nāk miegs 22.30 un var palikt resns. Un ja dzer 3x dienā, tad es nevaru nosēdēt vienā vietā ilgāk par 10sek.