Ir tik traki tikai jau manā "cienījamajā vecumā" sākt apzināties, cik ļoti regulāri un cītīgi es praktizēju sava ķermeņa nīšanu.
Cik automatizēts ir skats spogulī pēc dušas, skats, pēc kura nodomāju automatizētas naidīgas domas.
Visstulbākais piemērs ir, kad skatos spogulī, lai pārliecinātos, ka šodien es esmu vismaz kaut cik smuka. Un šī doma visus šos gadus bija neapzināta un automātiska.
Ai nu labi, mēs visi to darām. Bet man tas liekas tik stulbi. Katrā ziņā, man liekas stulbi tas, ar kādu mindset es to daru. Kāda tam nozīme, vai es esmu smuka (kaut arī daudzi mediķi uzskata, ka tam vajadzētu atrisināt manas sūdzības :D). Droši vien tāpēc arī es ģērbos tik drausmīgi vairākus gadus ap vidusskolas beigšanas laiku, jo es negribēju, lai cilvēki redz tikai smukumu... Un ja man tajā dienā liekas, ka es esmu smuka, tad tā ir labāka diena par citām. Fuck the what.

Un pagaidām es nespēju iztēloties, ka es kādreiz varētu domāt, ka visi ķermeņi, ieskaitot manu, ir skaisti. Es tikai fantazēju par dienu, kad beidzot varēšu to sagraizīt.

Es nezinu, varbūt es neesmu tik naidīga kā es aprakstu. Es parasti neheitoju citu cilvēku ķermeņus. Es heitoju citus cilvēkus, kas to dara. Bet man vienkārši galīgi nestrādā viss tas self-help a la "honey, first of all, you are beautiful as you are!" un "all *insert body part* are beautiful!".
Man tā liekas sevis muļķošana.

bet nu labi, es spēju iztēloties, ka es varu ielikt savu apziņu citā plaknē, kurā ir pilnīgi cita perspektīva uz visām šīm lietām un nav tādas kategorijas un tas viss ir absurdi un sīkmanīgi. Vienīgi tad man jāieliek arī sava dzīve citā plaknē.