Jau kādas divas stundas iekšēji psihoju, jo kolēģe izlaboja dažus teikumus manis sagatavotajā tekstā. Es vispār nespēju uzņemt kritiku un pieņemt, ka ne visu izdaru perfekti. Un tas ir tikai normāli, ka teksts tiek pielāgots viņu pr vadlīnijām un galu galā viņa ir daudz pieredzējušāka par mani.

Priekšniece, kas varētu būt mana māte šodien man mācīja, kā likt emoji pie ierakstiem facebook. Viņa teica: "Nu gan jau ar laiku Tu iemācīsies!" Un šo es arī heitoju, jo ņenavižu visu šito smm huiņu, nekad neesmu to parakstījusies darīt. Bet par ko gan es sūdzos, šodien vismaz pusstundu pavadīju, prātojot kādus emoji likt pie katra no četriem paragrāfiem un rūpīgi apsvēru katra nozīmi un spēju kodolīgi reprezentēt domu. Un man par to maksā!

Nesaprotu, kāpēc par visu gribu sūdzēties, un kāpēc man dažreiz besī savas priekšnieces, jo viņas ir tik labas un pozitīvas, bet es esmu izmocīta un tukša.