Pirms pāris gadiem mums abiem ar draugu likās, ka mēs ļoti labi spējam analizēt cilvēkus un mums piemīt jušana uz to, kuri cilvēki ir labi.

Pēdējā pusotra gada pavērsieni atkal un atkal pierāda, ka tas nav paredzams. Aizvien vairāk "tuvu" un "labu" draugu sāk atkrist.

Viena mana "tuva" draudzene pirms kādiem 2 mēnešiem pateica kaut ko tādu, ko pat negribu te rakstīt, jo tas bija vienkārši pretīgi. Ģimenes tēma. Reāli tagad liekas, ka viņa ir nedaudz psihopāte. Sākumā biju šokā un in denial, bet ar katru dienu kļūstu arvien sašutušāka. Tajā pašā tikšanās reizē izrādījās, ka mums ir pretēji politiskie uzskati, un reāli katru reizi atceroties to dienu, es redzu mūs kā simus, kuriem abiem ir sarkani antipātiju mīnusiņi virs galvas. Nav nekādas vēlmes runāt ar viņu un aizdomāties liek arī tas, ka viņa tāpat ir "pārāk aizņemta", kaut līdz šim pret tāda veida atrunu izturējos ar sapratni.

Un vēl visādi cilvēki, kuri man ir patikuši, bet izrādās baigie lohi. Bet es kkā to uztveru kā daļu no pieaugšanas. Jo skaidrs ir viens - nākotnē būs vēl un vēl tādi cilvēki, šie ir tikai ziediņi.

Nav tik radikāli, kā manam draugam, kurš uzskata, ka viņam ir tikai 1-3 cilvēki, kuri pelnījuši drauga statusu, man joprojām liekas, ka man draugu ir daudz, bet sāku nedaudz uzmanīgāk uz to skatīties.