Neticami, bet kaut kā tomēr tas ir iespējams - es aizvien mazāk sāku lietot telefonu. Instagrams pats par sevi tik sūdīgs palicis, ka neceļas roka to lietot. Pat tagad, kad atklāju haku, kā apskatīt lenti bez reklāmām, es citreiz pat trīs dienas neieeju ig. Lielā mērā tas saistīts arī ar to, ka man ir tik daudz darba, ka fiziski nav laika tajā sēdēt. Bet nu arī tagad brīvdienās es tajā gandrīz neiegriezos vai iegriezos garlaikoti.

Ēst un skatīties seriālus vai sēdēt telefonā man pēdējā laikā palicis tik ķermeniski pretīgi, ka izvairos to darīt. Es pat nezinu, kāpēc man tā sanāk. Is it really slowly chipping at it with mental work, like I got rid of my eating disorder?

Lai nu kā, tas man dod cerību, ka izmaiņas ir iespējamas. Un just Dieviņu dod cerību un mieru.

Un, tā kā ripas nestrādā, un es aizvien spiedošāk jūtu sava ķermeņa laicīgumu, pēdējās dienas prātu nepamet joga. Laikam jau arī tāpēc, ka Krišs teica, ka pēc tās jūt mieru. Ne tā kā no ripām, ka nevaru pat nosēdēt un acis griežas savos soketos.