šorīt no rīta darbā runājām par cilvēkiem, kas brauc apkārt ar jahtām un par Ibizu. Es vispār uzskatu, ka cilvēki, kas brauc apkārt ar jahtām ir visnotaļ simpātiski. Mēs ar kolēģi vienojāmies, ka jahtu cilvēki visi ir tik atslābuši. Es arī gribētu padzīvoties, piemēram, pa Ibizu. Bet tur visi ir miljonāri un miljardieri.
Tas man diemžēl lika aizdomāties par to, ka es esmu galigi working class. Es varētu Ibizā tikai ar hipijiem tusēt. Vai arī strādāt par mauku. Bet man ir tikai viena noskretusi somiņa, lai sāktu maukas darbu tomēr vajag kaut kādu kapitālu.
Tad manī atausa ideja: varu ķipa pētīt jahtu cilvēkus utt. Study up no sērijas. Maģistru piemēram taisīt par to. Nē nu, Ibizā gan jau baigi daudz narkotikas lieto. Vispār, cilvēki, ar kuriem Rīgā jūtos radniecīga, pēdējā laikā visi baigi daudz lieto narkotikas. Jā, bet tiem super biezajiem jahtu cilvēkiem, viņi dzīvo tādā luksusā, kas nav prātam aptverams. Es nezinu, vai tur sanāktu akadēmisks darbs, bet kaut ko jau par viņu pasaules uztveri varētu izdomāt, nu tur par economic anthropology un class divide utt.
Bet jā, manī vienmēr ir bijis kaut kāds class struggle. Un tajā pašā laikā, gribas to luksusu, jo tas izskatās tik labi, un tiek sabiedrībā promote'ots. Tas liek kaut kā justies labi. Varbūt es vienkārši esmu lose. Nu man reāli patīk vazāties pa restorāniem. Es varu sevi mēģināt attaisnot ar to, ka tā visa ir spēle. Bet tad vēl atcerējos, ka, ja esi mākslinieks, tad esi kaut kā ārpus tās class lietas. Nu ķipa, aicināts pie miljonāra galda. Tā tad ir tā niša, uz kuru varu pretendēt. Laikam vajadzētu kaut ko sarakstīt. Bet es arī gribētu būt dejotāja. Tā kā FKA Twigs vai Maddie Ziegler.
Nu jā, tā vietā, lai darītu šitās svarīgās radošās lietas, jo man taču ir tāds potenciāls, es visu laiku psihoju. Un, kā jau zināms, potenciāls neko nenozīmē, es esmu puteklis.