Jesse'nBaums - Kapu vainags
Reiz sensenos laikos, kad Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā un Rīgas centrā cauri nerimstošās transporta plūsmas radītajiem trokšņiem varēja dzirdēt vārnu dziesmas, Jesse savas mājas pagalmā remontēja motociklu. Patiesību sakot, motociklam nekas sevišķs nekaitēja, un tas tikpat labi varēja kustēties uz priekšu arī bez iepriekšējas ķirurģiskas iejaukšanās, taču tajā saulainajā rītā Jessem vajadzēja rast mieru, ar kaut ko nodarbojoties.

Kā jau tas ar labiem kaimiņiem itin bieži mēdz gadīties, Baums, garām iedams, nolēma piestāt pie Jesses un maķenīt parunāties jeb, kā senos laikos to mēdza dēvēt, patriekt.

"Sveicināts!" Baums noaurojās pa visu pagalmu vēl īsti nepienācis savam kaimiņam klāt.

"Sveiks, sveiks!" Jesse atbildēja daudz klusākā balsī, jo, kamēr viņš paskatījās uz nācēju, Baums saviem ātrajiem soļiem bija pielidojis jau daudz tuvāk, turklāt, ja arī tā nebūtu noticis, Jesse neuzskatīja par nepieciešamu biedēt koku zaros sasēdušos putnus.

"Kas tad nu?" Baums turpināja tādā pat skaļumā, neskatoties uz to, ka sarunu biedra ausis atradās pavisam tuvu. Jesse mazliet saviebās, taču neko neteica. Var jau arī pieciest.

"Saule šorīt smaida vienā smaidīšanā, bet tavs vaigs ir apmācies kā debess pirms pērkona negaisa!" Baums centās būt poētisks.

"Vakar uz bērēm biju," Jesse atbildēja ļoti lakoniski.

"Kas par to?" Baums nobrīnījās, "Ne jau uz savām."

"Kā redzi," Jesse noņurdēja.

Kādu brīdi starp Jessi un Baumu valdīja kapa klusums, taču tad Jesse tajā iesmēja savu īso smiekliņu.

"Nu, nu," Baums šo mudināja atklāt jautribas cēloni, jo visai pārdroši pieļāva, ka viņš pats tas nekādā gadījumā nevarētu būt. Šoreiz viņš nekļūdījās.

"Kapu vainags," Jesse atkal iesmējās.

"Kas ir ar kapu vainagu?" Baums nesaprata.

"Redzi," Jesse paskaidroja, "Eju no rīta uz tirgu iegādāties kapu vainagu, taču izvēle ir tik liela, ka tā īsti nemaz nevar saprast, ko lai ņem. Tu jau zini, katram gadījumam taču ir izdomātas savas puķes. Tad nu paņemšu kādas pilnīgi neatbilstošas, un citi bērinieki uz mani sāks skatīties greizu aci."

"Uz kapiem jau parasti stiepj neļķes," Baums iejaucās Jesses stāstā.

"Nu, jā," viņš piekrita, "Bet tur jau gudri cilvēki ir izdomājuši, ja aizgājējs ir bijis tāds, tad ir vajadzīgas sarkanas, bet, ja ar viņu ir bijušas drusku citādas attiecības, tad atkal baltas..."

"Vien' vārd' sakot, sviests," Baums nenocietās neiejaucies.

"Un tad vēl tās pārdevējas, skaļā balsī bļaudamas, piedāvā savu preci... Nolēmu zvanīt kādam cilvēkam, kurš tās lietas varētu zināt."

"Sievietei," Baums minēja.

"Pilnīgi pareizi," Jesse Bauma minējumu atzina par pareizu, par ko viņa sarunu biedrs no sirds nopriecājās, "Zvanu, un šī man saka, ka krizantēmas varētu derēt. Es vēl izbrīnījies pārprasu, bet neko. Nolieku klausuli, ja tā varētu izteikties par mobilo telefonu, un sāku skatīties apkārt, prātodams, kā krizantēmas vispār izskatās, bet te viena kundzīte, noklausījusies manu telefona sarunu, grūž zem deguna vainagu ar krizantēmām."

"Un ko tu? Paņēmi ar'?" Baums vaicāja.

"Zini," teica Jesse, "Nē. Man tās puķes gluži nepatika."

"Ko tad? Ja vispār paņēmi."

"Paņemt jau paņēmu," novilka Jesse, "Bet ar sarkanām neļķēm."

Tad pienāca Naivots un teica: "Eh, jaunekļi, jaunekļi! Neizglītoti esat. Manā laikā katrs sevi cienošs cilvēks pats zināja, kādas puķes kādos gadījumos ir vispiemērotākās. Tā ja."

Pateicis savu sakāmo, Naivots aizgāja, no kurienes nācis. Aizgāja arī Baums, bet Jesse ķērās pie sava motocikla remonta, kas patiesībā nemaz nebija vajadzīgs.