Eižens Tūļa un “Krogs”
Eižens Tūļa un “Krogs”
Pēc ne visai vieglās sarunas ar tēvu Goliātu Eižens Tūļa jutās mazliet izsalcis, lai neteiktu vairāk. Patiesībā viņš bija izbadējies kā vecs vilks, kurš jau labu laiku nav spējis nomedīt pat ne lauku peli. Tā kā laukā bija vasaras laiks, tad jaunais cilvēks, iznācis no baznīcas, tūlīt pat sāka lūkoties apkārt pēc zem milzīgiem saules – lietussargiem izliktiem galdiņiem. Kas meklē, tas atrod. Sevišķi daudz gan to galdiņu nebija, tikai divi, taču, tā kā abi bija brīvi, turklāt Eiženam bija vajadzīgs tikai viens, Tūļas jaunskungs, daudz nedomādams, devās turp, savu debeszilo fordiņu atstājis pie baznīcas. Atpakaļ nākot savāks.
Taisnību sakot, pēc dokumentiem Eižena Tūļas “Ford Fiesta” bija tumši zils automobilis, taču, laikam ejot, saule un lietus bija darījuši savu darāmo un divdesmit gadus veco transporta līdzekli maķenīt pabalinājuši. Tikpat veco mašīnas saimnieku tas gan sevišķi neuztrauca, jo viņam galvenais bija mašīnas spēja kustēties uz priekšu. Jāatzīst, ka reizēm mazais fordiņš to darīja tikai ar ārēju spēku palīdzību. Bet ko gan jūs varat gribēt no tik vecas automašīnas? Nevainojamu tehnisko stāvokli? Teorētiski, protams, tas ir iespējams, taču, kā jau no matemātikas stundām skolas laikā jūs to labi atceraties (cits varbūt neatceras itin neko, taču, ņemot vērā, ka šis stāsts nepavisam nav zinātnisks apcerējums par matemātikas teorijām, droši varat klausīties tālāk, tā arī neko nesapratis. Kaut gan zinātniskos darbus jau arī var lasīt tikai tāpēc, lai nosistu laiku un ātrāk sagaidītu to stundu, kurā svētais Pēteris vai arī Lucifera kungs mūs sauks pie sevis. Tas nekas, ka nav interesanti.), katrai teorijai ir savi izņēmumu. Un Eižena Tūļas auto, pilnīgi noteikti, tāds arī bija, līdzīgi kā daudzi citi šāda vecuma automobiļi.
Pa to laiku, kamēr es te vairāk vai mazāk gudri (drīzāk jau mazāk nekā vairāk) apcerēju padzīvojušu automašīnu tehnisko stāvokli, mūsu stāsta galvenais varonis, kura gaitām mēs sekojam līdzi ar patiesu interesi (neraizējieties, ja arī jūs tas neinteresē, klausieties vien tālāk), bija paguvis ieiet mazā, salīdzinot ar galvaspilsētas populārākajām ēstuvēm, un tumšā būcenī, kur pie vienīgā galdiņa žūpoja vietējie darbaļaudis. Un ko gan citu viņiem bija darīt, ja darba viņu dzimtajā pagastā visiem tā arī nepietika? Jūs teiksiet, braukt strādāt uz citu pagastu? Ideja, protams, nav peļama, bet kas tad žūpos piesmakušajā dzertuvē, kas reizi pa reizei kādam garāmbraucējam kalpoja arī par ēstuvi? Es jums to pateikšu – neviens! Un to jau nu nekādi nevarēja pieļaut, jo dzertuve, kuras izkārtne ar nosaukumu nekādi nebija salasāma, pagastam bija kā riebīga rēta uz sejas (taisni kā tēvam Goliātam), kura neiedomājami veiksmīgi bojāja tās nēsātāja izskatu, taču vienlaicīgi padarītu neatpazīstamu miesīgai mātei, ja rēta pēkšņi ņemtu un pazustu. Bet rētas tāpat vien pazust nemēdz. Pazust netaisījās arī dzertuve, kurai vārdu labākajā gadījumā zināja vien tā saimnieki, bet vietējie iedzīvotāji ļoti vienkāršā kārtā dēvēja par “Krogu”.
Reiz kāda izmisumā iedzīta sieva pa nakti bija pielaidusi minētajai iestādei uguni, taču tik neveiksmīgi, ka puslīdz nopietni cieta vien kāds vecs un sarūsējis spainis, kas no laika gala bija mētājies pie viena no “Kroga” stūriem. Kā viņai tas bija izdevies, man neprasiet, jo dzertuvju dedzināšanu savā mūžā neesmu centies praktizēt, taču neveiksme šamo iedzina vēl lielākā izmisumā, līdz beidzot, pēc nedēļu ilgušas vārguļošanas, latviešu tautas diženākā no neatzītajām tikumības cīnītājām ņēma un atdeva galus. Vienkārši tāpat, aiz bēdām par neizdevušos tautas atbrīvošanas operāciju.
Vīrs par sievas nāvi bija tik ļoti nobēdājies, ka nākošajā rītā krogā neparādījās. Pudeles brāļi jau sāka mazliet satraukties. Viens pat izteica minējumu, ka viņu biedrs būs ņēmis un atstiepis kājas, ja reiz pulksten trijos vēl nav ieradies savā postenī, taču pēc pusstundas durvis tika atgrūstas un tajās stāvēja mironis, kā dzīvs.
“Bratiņ!” iesaucās kāds dzērājs, kuram trūka divu priekšzobu (starp citu, pie minētā iztrūkuma vainīgs bija tieši Mironis), “Mēs jau domājām, ka tu būsi ņēmis un atdevis galus!”
“Es ne,” Mironis noteica un aiztaisīja “Kroga” durvis, “vecā.”
“Ak tad nosprāga gan?” ar neviltotu interesi apvaicājās dzērājs, kura seju klāja diezgan biezi bārdas rugāji.
“Pagājušajā naktī,” apstiprināja Mironis un piegāja pie letes, lai nopirktu vienu pudeli šņabja, par ko viņa biedri no sirds nopriecājās.
“Tad jau mēs varēsim žūpot līdz pat rītam!” Noaurojās Rugājs un trieca savu nodzerto dūri pret galdu tā, ka tas bīstami nokrakšķēja, tādā veidā cenzdamies parādīt savu neapmierinātību pret tik nežēlīgu izturēšanos.
Ne nu žūpoja, ne kā. Pulksten astoņos vakarā atnāca vēl dzīvi palikušās sievas ar slotām un pagasta alkoholiķu biedrību aiztrieca uz mājām. Kā jau katru vakaru, tikai šoreiz visi pieci dzērāji, nē, četri – Mironi varam neskaitīt, klusībā domāja, kā varētu savas sievas beidzot nomaitāt, lai atkal varētu žūpot līdz agrai rīta gaismai. Gluži kā vecos laikos, kad visi vēl strādāja kolhozā.
Kopš tās dienas jau bija pagājuši divi gadi, bet neviens savu sievu piespiedu kārtā no šās saules aizraidījis vēl nebija. Tā tikai Miroņa sieva savu dvēseli bija atdevusi Dievam (žūpu pulciņš gan katru dienu uzdzēra, lai Miroņa nelaiķa vecenei zem katla būtu pietiekoši daudz malkas, bet tas nu tā. Lai jau viņiem tas prieciņš tiek), jo “stulbās vistas”, bez vārda runas, nonāca pa taisno Paradīzē. Bet nelaiķe “Kroga” dedzinātāja neapšaubāmi bija stulba, gudrāka sieviešu dzimuma pārstāve (šoreiz apzināti izvairījos no apzīmējuma “daiļais dzimums”) ar spirta un papirosu smaku piezīdušos būdu būtu nosvilinājusi tā, ka ne pelni pāri nepaliktu, kamēr šī, avīzei uguni pielaidusi, degošo papīra gabalu tūliņ svieda zemē un dieba prom. It kā uguns zinātu, vai tai vajag dedzināt būdu vai spaini! Tad nu, lai tauta šo lieki neķengātu pa vietējo avīzi, uguns izvēlējās pacepināt nevienam nevajadzīgo bleķa spanneli. Un pareizi darīja, jo kur tad Eižens Tūļa, iznācis no baznīcas būtu devies papusdienot? Droši vien, ka nekur, taču tagad viņš stāvēja tumšajā krogā un centās atrast ēdienkarti.
“Atvainojiet,” viņš visbeidzot vērsās pie “Kroga” saimnieces, kas uz potenciālo klientu skatījās tik augstprātīgu fizionomiju, ar kādu pat diženais Napoleons neatļāvās uzlūkot gūstā saņemtos ienaidnieka karavīrus. “Vai es nevarētu palūgt kādu otro ēdienu?”
“Ko jūs gribat?” saimniece noskaldīja tādā balsī, it kā viņai būtu jāmaksā Eiženam Tūļam par to, lai viņš varētu paēst “Krogā” un nevis otrādi.
“Kādu otro ēdienu,” Eižens atbildēja pēc iespējas pieklājīgāk, “Un, vēlams, siltu.”
“Re, kur viss ir rakstīts!” vecene (atļaušos viņu saukt tā) atbildēja tikpat nelaipnā balsī kā pirmīt un norādīja uz kādu tumšu plankumu, kas, loģiski padomājot, varēja būt ēdienkarte, bet tikpat labi varēja arī nebūt.
Ēdienkarte, kā to sabiedrībā pieņemts dēvēt, bija veidota no vienkāršas koka plates, kurai, labāka rezultāta iegūšanai, pāri bija pārlaists ar grīdas krāsu. Citiem vārdiem sakot, ēdienkarte bija neapšaubāmas nekvalitātes tāfele, uz kuras pēdējo reizi kaut kas bija uzrakstīts, labākajā gadījumā pirms gadiem pieciem. Kā jau noprotat, izlasīt tās saturu nebija iespējams. Tik vien kā melnu acetona krāsu uzķellēto “MENU”.
Tā nu Eižens Tūļa stāvēja pie letes un nekādi nespēja tikt gudrs par “Kroga” virtuves piedāvātajiem labumiem. Vienu brīdi viņam pat iešāvās prātā doma, ka varētu paprasīt, lai Saimniece savu “meņū” nolasa viņam priekšā, taču, nevēlēdamies pataisīt sevi par pilnīgu muļķi, šo ideju atmeta kā nederīgu.
“Tad jūs ņemsiet kaut ko vai neņemsiet?” Saimniece kļuva manāmi nervoza.
“Ņemšu, ņemšu,” Eižens mazliet piemiedza acis, lai labāk varētu padomāt, kā izkļūt no situācijas. Zinātnieki gan apstrīdēs, ka acu piemiegšana prāta spējas neuzlabo (cik tas cilvēks bija stulbs, tik stulbs viņš arī paliks), taču Eižens tā mēdza darīt, un lai jau viņam tiek.
“Nu, tad...” Saimniece nerimās skubināt potenciālo klientu.
“Ej bekot!” nodomāja Eižens (rupji, bet patiesi) un attapās, ka vienmēr un visur ir bijuši kartupeļi un cūkgaļas karbonāde, ko tūlīt pat priecīgi pasūtīja, piebilzdams, ka klāt vēlētos arī kāpostu – burkānu salātus.
“Kādu mērci?” vecene jautāja tādā tonī, it kā šis ūķis varētu piedāvāt vairāku veidu mērces.
“Krējuma,” Eižens uz labu laimi sacīja.
“Nav tādas.”
“Ko tu neteiksi!” viņš nodomāja. “Tad uzmetiet virsū kādu karoti majonēzes vai krējuma!”
Tiktāl viss bija nokārtots. Eižens samaksāja prasīto summu un piebilda, ka ēdīs ārpusē, uz ko Saimniece tikai paraustīja plecus, ar to gribēdama sacīt, ka viņas pēc jaunais cilvēks varētu iet arī sevis pēc un pusdienas neēst vispār, galvenais, lai samaksā naudu!
“Lai tavai vecenei zem katla netrūkst malkas!” Bezzobainais uzsauca tostu, par ko Mironis viņam sirsnīgi pateicās.
Ja jūs domājat, ka mūsu dzērāji bija ļauni cilvēki, kas nemīlēja savas sievas, tad jūs rūgti maldāties. Mīlēja, tikai vēl vairāk viņi mīlēja iedzert, bet dzeršana bez tosta, Rugāja vārdiem izsakoties, bija prasta nodzeršanās. Bet dzēra viņi ar baudu un savā stilā, kas bija mantots no viņu tēviem, starp citu, tādiem pašiem dzērājiem kā šie. Reizēm gan gadījās, ka prātā nenāca neviens tosts, bet, tā kā dzert gribējās, tad uzdzēra par Miroņa vecenes labo dzīvi ellē.
Eižens ārā sēdēdams bija mazliet aizdomājies, tāpēc tostus nesaklausīja. Tāpat viņš nedzirdēja, kā Saimniece noķērcās, lai jaunais cilvēks nākot pakaļ savam pasūtījumam. Atjēdzas viņš tikai tad, kad vecene stāvēja durvīs un vaicāja, vai viņam viss klāt būšot jānes.
“O!” jauneklis nopriecājās, “Tas būtu ļoti laipni no jūsu puses.”
Saimniece norūca zem deguna kaut ko par būšanu un nebūšanu, kas Eiženam lika saprast, ka pašam vien būs jākustina savas kuslās kājiņas, lai tiktu pie karbonādes.
Bet karbonādes nebija! Tās vietā uz šķīvja atradās nelielos kubiciņos sagriezta gaļa, kas stipri vien atgādināja gulašu. Nebūdams sevišķi kautrīgs zēns pēc dabas, viņš par savām aizdomām ieminējās arī Saimniecei.
“Gulašs,” viņa apstiprināja, “Kas jums nepatīk?”
“Tas, ka es pasūtīju karbonādi, bet jūs man mēģināt iesmērēt kaut kādu tur gulašu!” Eižens Tūļa bija neapmierināts.
“Par gulašu!” iesaucās dzērājs ar sarkanu cekulu uz galvas un pacēla kausu.
“Nē!” iebilda Mironis, “Par karbonādi!”
“Par karbonādi,” piebalsoja Bezzobis, “kuras nav!”
Visi, izņemot Saimnieci un Eiženu Tūļu, mūsu stāsta galveno varoni, iedzēra.
“Priecājieties,” atcirta Saimniece, “ka jūs vispār šeit apkalpo!”
“Esmu neizsakāmi pateicīgs,” Eižens noņurdēja, paņēma šķīvi ar gulašu un izgāja ārā.
Saules gaismā viņš konstatēja, ka kāpostu – burkānu salātu vietā viņš ir aplaimots ar biešu salātiem.
“Jupis viņus rāvis!” Eižens pukojās, ēzdams savas pusdienas, kas, sabojātā garastāvokļa dēļ, viņam pie sirds sevišķi negāja.
Taisnības labad jāpiebilst, ka muļķos šis puisis nepalika. Paēdis no nezināmas izcelsmes gaļas gatavoto gulašu, tukšo šķīvi ņēma un ielidināja “Kroga” logā. Logs džinkstēdams saplīsa, izsaukdams dzērājos neviltotu izbrīnu.
“Par logu!” pirmais attapās Rugājs.
“Par logu,” piebalsoja Bezzobis, “kura nav!”