Ievads nekam
Šis teksts tika plānots kā ievads mazliet pamatīgākam rakstu gabalam, taču ar tik slinkiem cilvēkiem kāds esmu es, mēdz gadīties, ka tiek uzrakstīts pat darba plāns (gudri un ne tik gudri cilvēki saka, ka tā jau esot puse no padarīta darba), bet tālāk netiek apaudzēts pat ar izkaltušu teļa ādu.

Kaut gan, ja mazliet paskalina savas smadzenes ar pāris pudelēm alus, šitamo te ievadu var pielīmēt klāt jebkuram no tiem nedaudzajiem pasaku gabaliem, kuri manā blogā (kā man patīk lietot vārdus, par kuru patieso nozīmi man nav ne mazākās nojēgas!!!) ir izlasāmi pāris mēnešus uz Hitlera dzimšanas laika pusi, lai kad arī tas izdzimtenis nebūtu izdzimis.

Patiesību sakot, es nemaz neatceros, kad tas īsti notika, zinu tikai to, ka tas bija pirms manas nāves. Jāatzīstas gan, ka arī par to es nevaru būt sevišķi pārliecināts, jo turpmākajās lappusēs aprakstītos notikumus pats savām acīm skatījis neesmu - tikai noklausījos kāda manāmi iereibuša cilvēka stāstu, ko viņš savukārt pirms kāda laika bija dzirdējis no kāda cita tikpat, ja ne vēl vairāk iereibuša stāstnieka. Tagad jums šo stāstu tik kaunīgi kā namamāte saviem viesiem pasniedz trīsreiz ar ūdeni šķaidītu un atsildītu zupu (protams, ja vien uz pasaules ir kāda namamāte, kura savus viesus šādi mēdz spīdzināt) esmu nolēmis atstāstīt arī es. Neņemiet ļaunā, ja kaut kas šajā stāstā tiks izlaists vai nejauši piedzejots - lai arī stāstu būdams pie nepilnas saprašanas un skaidra prāta, toreiz, kad attiecīgo atgadījumu klausījos kādā krogā no kāda ne pārāk skaidra cilvēka (labi jau labi, viņš bija aizlējies teju līdz nemaņai) arī mana asins aina nebija gluži bez viesu klātbūtnes.

Lai nu būtu kā būdams ar visas stāstnieku ķēdes posmu dzēruma pakāpēm, kuras tautā mēdz dēvēt arī par kondīcijām – neba nu stāsta atbilstību patiesajiem notikumiem te ņemsiet un vērtēsiet. Vēl ņemot vērā, ka paši tos, visticamāk savām acīm pieredzējuši neesat, gluži kā iepriekš minētās stāstnieku ķēdes sākotnējais posms (es nepavisam neapšaubu diženā pasaku teicēja autoritāti un godīgumu, lai kas viņš arī nebūtu, taču, kā jau no zvejnieku stāstiem mums visiem ir labi zināms, lai stāsts kļūtu interesants, tajā ir vajadzīgs kāds neticamības moments. Visi tak būsiet dzirdējušī par makšķernieku, kuram priekš gadiem diviem uz mata resnuma aukliņas uzķērās sams divu laivu lielumā, un tad nu šis ir vilkts pāris simtus metru līdz varenais makšķernieks krietni sabīstījies no tā, ka varētu tikt ierauts likteņupes dzelmē tādiem upjoņiem (atvasināts no vārda mežonis) par barību un izlaidis makšķeri no rokām. Protams, makšķerējis šamais toreiz esot viens pats pavisam klusā vietā, bet, ja arī kāds no vietējiem iedzīvotājiem vai gluži nejaušiem garāmgājējiem arī bija redzējis, tad cietis klusu, lai nenotur par plānprātīgu vai, kas ir vēl ļaunāk, par pasaku teicēju un mēles dzirnavnieku – Latvijas upēs tādu zivju nav. Un nevajag arī, jo kur gan viena normāla latviešu ģimene ar četriem cilvēkiem un kaķi piedevām liktu zivi pusaugu teļa lielumā? Protams, var jau saaicināt visus radus un radu radus uz lielum lielo izēšanos, taču tad jau žūpošana mēneša garumā garantēta. Cits teiks, ka nevajagot jau uz reizi žūpot, bet kā tu cilvēks neiedzersi, ja zivtiņa prasa peldēt? Tad, kad pie mazās reņģītes līdzi mūžībā tiek aizlaists viens piņģerots, tad jau neviens neko nesaka, un neteiktu arī par pusstopu pie normāla izmēra karpas vai līdakas, bet tādam makanam, kāds gadījās nejaušajam makšķerniekam agrā svētdienas rītā ar vienu pusstopu vien nepietiks – pie tāda ir jāžūpo un vēl asakām un spurām godpilna apbedīšana jāsarīko, lai ar jaunu žūpošanu pieminētu iepriekšējās žūpošanas beigas.).

P.S. Tik tiešām nesaprotu, kāpēc 21. gadsimta sākumā ļaudis ir tik ļoti iecienījuši visādus orkus, pokemonus un dažādus milzu briesmoņus, no kura vārda izdzirdēšanas visiem uzmetas zosāda – cilvēki taču arī ir pietiekoši fantastiskas būtnes (gan šā vārda idiotiskākajā nozīmē), lai par tiem stāstītu pasakas.