Viņi protestē. Atkal.

Jādomā, ka nav nekādas sevišķās vajadzības konkretizēt, kas tieši protestē un pret ko protestē. Tāpat jau visiem viss ir skaidrs – krievu jaunieši protestē pret izglītības reformu.

Bet arī mēs protestējam. Pret ko? Mēs protestējam pret to, ka viņi protestē, un mēs protestējam pret to, ka ir cilvēki, kas neprotestē pret to, ka viņi protestē. Mēs protestējam pret to, ka pavasaris ir atnācis pārāk vēlu. Mēs protestējam pret to, ka šodien ir pārāk karsts laiks, tāpēc biezais ziemas mētelis ir jāstiepj uz rokas. Smagi un nogurdinoši. Mēs protestējam pret to, ka darba devējs mums nemaksā tik lielu algu, kā mums gribētos, un mēs protestējam pret to, ka krējums pārāk ātri paliek vecs.

Bet mēs to darām klusībā, pie sevis. Un var jau būt, ka tieši tas arī ir iemesls, kāpēc mūsu dzīvē nekas nemainās, jo par mūsu protestiem neviens neko neuzzina, kamēr krievu jaunieši neapmeklē skolu, lai piedalītos mītiņos un protestētu pret to, ka no pirmā septembra viņi nevarēs mācīties... vai tad klaiņodams pa ielām un dzerdams alu kāds cilvēks ir gudrāks kļuvis? Var jau būt, ka kāds arī ir, taču, ja cilvēks grib mācīties, tad lai viņš to dara!

Bet viņi protestē, un viņus rāda visās Latvijas televīzijās, par viņiem raksta visās Latvijas avīzēs un, iespējams, ne tikai. Viņu sāpe šobrīd tiek izkliegta visskaļāk. Es gan savu sāpi paturu pie sevis. Daudzi patur, tāpēc tiem, tur augšā, liekas, ka mums viss ir kārtībā. Tāpēc arī viņi par mums nerūpējas un nedomā, jo mums viss ir kārtībā; jo mēs savu sāpi paturam sevī – ko tad nu es tur kliegšu, citiem taču iet vēl sliktāk.

Bet varbūt tomēr vajadzētu? Kliegsim tā, ka koku galotnes līgoties sāks! Piekliegsim visu pasauli, lai citi beidzot saprastu, ka mūsu sāpe ir tikpat liela kā viņu, ja ne vēl lielāka! Taču mēs nekliegsim, jo citiem iet vēl sliktāk.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un kamēr mēs klusēsim, kliedzējs no mums ņems un dabūs visu, ko tam vajag. Mēs kliedzējam atdosim savu pēdējo kreklu, jo viņam taču iet sliktāk nekā mums. Un kamēr mēs klusēsim, nabagais kļūs bagāts, bet bagātais - nabags; aizmirstais kļūs slavens, bet slavenais – aizmirsts.