Tunelī
Jauka pavasara diena. Saulīte gan cauri mākoņu mežģīnēm diez ko labi saredzama nav, bet silda. Nolemju uz brīdi mazliet atrauties no ikdienas darbiem un pastaigāties pa Rīgas centru, lai izvēdinātu galvu un plaušas galvaspilsētas piesārņotajā gaisā. Tas nekas, no tā vēl nomiris neesmu...

Kāpju lejā autoostas tunelī, no kura parasti sitas vairāku mūziku bezsakarīgs un nesaprotams sajaukums... šoreiz tāpat, tikai pāri visam izdzirdu kādu pazīstamu, uz akordeona spēlētu melodiju (“Tādēļ, dzīvo šā vai tā, dzīvo sveika, vesela, dzīvo sveika, vesela...”). Kad jautrā frāze tiek izspēlēta, tā atkārtojas no sākuma un tā visu laiku.

“Pajoliņš,” es nodomāju, “Nemāk īsti spēlēt, bet lien uz ielas cilvēkus baidīt.”

Ejot tuvāk un ieraugot mūzikas dvesēju, mans pirmais iespaids apstiprinās ar uzviju – spēlētājs, gadus trīsdesmit vecs, mūzikas ritmā, šūpojas no vienas kājas uz otru un tā dīvaini mirkšķina acis... un visu laiku sērīgi smaida...

Pie kājām viņam nomests jau labu laiku kalpojis balts spieķis...