Viņa
Kas tā par skaņu?
Tāda klusa...
Ak, neļaujiet tai vaļu!
To rada iesīkstējušo smadzeņu rūsa,
Beržoties gar sava trauka malu.

Tik klusa, klusa...
Bet tomēr tā grauž,
Bet tomēr tā zāģē,
Ikreiz, kad no rīta
Miegainās acis vaļā tu vāķē.

Kas tā - viņa?
Sirdsapziņa.

P.S. Šo dzejoli reiz biju aizsūtījis uz Delfu Esplanādi, taču šobrīd tas ir pat ļoti aktuāls, jo atspoguļo manas sajūtas svētdienas rītā.