Si tibi tera levis!
Rudenī, kad zemi klās jau pirmie sniegi,
Es klusi aiziešu pie tevis.
Un, nelīdzēs tur ne izbrīni, ne smiekli,
Es klusi čukstēšu: "Si tibi tera levis!"

Rudenī, kad zemi klās jau pirmie sniegi,
Es klusi aiziešu pie tevis,
Un pie tavām sastingušām kājām
Atstāšu mazu gabaliņu sevis.

Pavasarī, kad ziedēs ābeļu ziedi,
Es klusi aiziešu pie tevis.
Citiem gan būs dažādi prieki,
Bet man liktens citas jūtas būs devis -
Es atkal atstāšu pie tavām sastingušām kājām
Mazu gabaliņu noskumušā sevis,
Jo iemeslu priekam man neviens nebūs devis.

Un mūžīgi manās atmiņās
Būs aizķēries kaut niecīgs gabaliņš tevis,
Un mūžīgi es divas reizes gadā
Pie tava nevienam nezināmā kapa
Klusi čukstēšu:
"Si tibi tera levis!"