Daudzsološajai dzejniecei
[šī teksta liktenis ir tieši tāds pats kā drusku lejāk iemestajam]

Gadās reizēm cilvēkiem tādi brīži, kad darīt negribas pilnīgi neko, tikai ērti izgāzties klubkrēslā un bezmērķīgi blenzt televizora ekrānā; cilvēkiem ar kabeļtelevīziju šādās reizēs rodas vēlme atrast kaut ko interesantu savos 50 vai cik nu tur kanālos, un tad jau stacijas tiek mainītas intensīvāk nekā gaiss piepīpētajās plaušās. Protams, nekas “pietiekoši interesants” tā arī netiek atrasts, tāpēc viena un tā pati stacija parādās otro reizi, tad trešo, ceturto utt., kamēr cilvēks ieslīgst pilnīgā transā, jo kanālu pārslēgšanās sāk iedarboties gluži kā svārsts hipnozes seansā (atzīšos, ka manas zināšanas par hipnozes seansu norisi ir tikai Holivudas scenāristu līmenī, tāpēc nepavisam nebrīnīšos, ja kāds lasītājs šo apzīmējumu centīsies apstrīdēt, izmantojot personisko pieredzi).

Man mājās kabeļtelevīzijas nav, tāpēc nobāzējos uz LTV raidījumiem, kas, manuprāt, ir daudz izglītojošāki par LNT vai TV3 rādītajiem amerikāņu grāvējiem vai latīņamerikāņu salkanajām ziepju operām. Lai nesanāktu neapmaksāta sabiedriskās televīzijas reklāma, piebildīšu, ka arī LTV jau veselu mūžību rāda “populāri zinātnisko” seriālu, kas latviskajā tulkojumā nes nosaukumu “Hameleonu rotaļas” (jādomā, ka pa šīm, vairāk kā 2000, sērijām Latvijā jau ir paspējusi nomainīties vesela pensionāru paaudze).

Iepriekšējā reizē gan nesanāca sekot līdzi kādas ģimenes jautrajiem piedzīvojumiem mīlas jomā, bet gan uzķēros uz kādu kultūras raidījumu, kurā šoreiz viesojās kāda jauna meitene (viņa pati, arī raidījuma vadītāja, sevi dēvēja par dzejnieci), kuras vārdu es diemžēl vai par laimi neatceros. Iespējams, es no transa stāvokļa tā arī nebūtu izkļuvis, ja vien jaunā “un daudzsološā dzejniece” nebūtu sākusi deklamēt savu dzeju.

Teikšu godīgi un pilnīgi atklāti, no dzejas tur nebija ne smakas… Ja es nezinātu, ka viņa “lasa dzeju”, atklāti sakot būtu padomājis, ka jaunajai sievietei ir kādas nopietnas veselības problēmas, kas prozas gabala lasījumos, ik pēc pāris vārdiem liek izmisīgi kampt novārgušajās plaušās svaigo studijas gaisu. Bet tā tomēr bija dzeja – bez ritma, bez atskaņām, ja vien par tādām nevaram uzskatīt dzejnieces izteiksmīgos “aaah” un “aaargh”, kas ik pa brīdim pāršķēla studijas klusumu.

Saprotu, ka būt dzejniekam nav viegli. Daudz vieglāk ir kārtot vienotā virtenē dažādus vārdus, tādā veidā cenšoties pārtraukt dzejnieces domas augsto lidojumu. Bet neuztraucieties, dzejniec! Ja vien Jūsu doma pirms lidojuma nav tikusi aprīkota ar Ikara cienīgiem vaska spārniem, tā sasniegs tādus augstumus, kur tos nesasniegs manis raidītie akmeņi un sapuvušās olas.

Tāpat es arī saprotu, ka mani prātojumi par mūsdienu dzejas kvalitāti dzirdīgas ausis nesasniegs. Vēl vairāk, jaunie dzejnieki ņems rokās manis paša raidītos akmeņus un sviedīs pretī… lai sviež, es aizsargāšos ar Ojāru Vācieti, Eduardu Veidenbaumu, Rūdolfu Blaumani un citiem latviešu literatūras klasiķiem, kuriem līdzās nostāties nebūs lemts nevienam no jums (ko tur noliegt, arī man ne). Latviešu literatūras vispārējās attīstības interesēs, priecātos, ja man šos vārdus kādreiz nāktos ņemt atpakaļ.

Iespējams, ka es arī
Kādreiz kļūšu daudzsološs dzejnieks
Un bradāšu pa zaļo zāli
Savās trīs dienas nemazgātajās zeķēs…
Vasarā…
Es atgaiņāšos
No uzmācīgajiem odiem,
Un rakstīšu dzeju uz dadža lapas
Ar citu dzejnieku asinīm.
Varbūt.
Kādreiz,
Ja mani līdz tam nenositīs
Kāds cits daudzsološs dzejnieks.