Trako nams
[Labu laiku atpakaļ ar citu vārdu šo darbu iesūtīju Delfu Esplanādei]

Atzīšos, diezgan ilgu laiku man bija vēlēšanās kādu laiciņu padzīvot trako namā jeb, kā izglītotā sabiedrībā to mēdz dēvēt, psihoneiroloģiskajā dispanserā. Pilnīgi piekrītu tiem, kuri tagad padomāja, ka mana vēlme ir bijusi vairāk nekā dīvaina, taču kā mēs varētu raksturot miljardu cilvēku vienprātīgu vēlēšanos atzīmēt gada skaitļa miju? No tā, ka 2003.gada vietā tagad būs jāraksta 2004.gads, nekas būtisks nemainās, ja neskaita analfabētus, kuriem tāpēc vajadzēs iemācīties jauna cipara rakstību. Kā saka mūsu austrumu kaimiņu zemes pārstāvji (tagad jau arī mēs paši), “povod naiģotsa, ļiš bi vipiķ”. Bet ne jau par mūsdienu cilvēka dzeršanas māniju būs šis stāsts (parēķinot savu alkohola patēriņu, nebūtu visai ētiski par to moralizēt).

Šorīt no rīta, dodamies savās ikdienas darba gaitās, tramvajā sastapu kādu gados vecāku kundzīti. Pats par sevi jau tas nav nekas īpašs, jo tramvajos ikdienas brauc simtiem un tūkstošiem gados pavecāku kundzīšu, taču ne katra no viņām “atver acis” pārējiem tramvaja pasažieriem (viens otrs zinātājs zināja stāstīt, ka šī kundzīte mēdzot vizināties tramvajā visu augu dienu, taču praktisku iemeslu dēļ neminēšu tā maršrutu, jo man nav ne mazākās vēlēšanās no rītiem grūstīties ar ļaudīm, kas ir atnākuši paklausīties iepriekšminēto sludinātāju, un viņu dēļ kavēt darbu, lai arī to regulāri daru arī bez viņu palīdzības. Taisnības labad, sacīšu, ka maršrutā, kuru izmantoju jau trīs gadus, viņu redzēju tikai pirmo reizi, tā kā jums varētu arī nepaveikties).

Savas unikālās atmiņas (nespēju atcerēties gandrīz neko) vainas dēļ uzstāšanās citēta netiks, taču runa gāja par pasaules galu, kurš it kā pienākšot ļoti drīz.

“Ja nav noslēpums, kad tas būs?” es biju patiesi ieinteresējies, jo gadījumā, ja pasaules gals pienāktu kādā darba dienā, būtu pagalam muļķīgi doties uz darbu, tā vietā, lai to mierīgi sagaidītu mājās ar alus pudeli labajā un siera cepumu kreisajā rokā. Tā jau es (un ne tikai), kā tāds absolūts idiots, katru dienu strādāju kā zirgs, kaut arī pastāv iespēja, ka pēkšņi ņem un pienāk pasaules gals, kas visus manus pūliņus ņem un aizmēž kā govju mēslus no kūts. Visai reāla ir arī situācija, ka mani, ejot mājās, kārtīgi nospodrināto tupeļu (labākajā gadījumā) vai tīrās izklaides dēļ (sliktākajā gadījumā), nošauj kāds mūsu sugas īpatnis. Protams, iespēja, ka man paveiksies šķirties no dzīves tieši šādā veidā ir ļoti niecīga, taču jebkurā gadījumā, visi mani līdzšinējie pūliņi izsisties savā dzīvē uz augšu būs izrādījušies veltīgi.

Ko darīt, ja Jūs, manu dārgo lasītāj, vēlaties iepriekšminēto iespēju samazināt vēl vairāk? Varu tikai piedāvāt vienu risinājumu, kas ir balstīts uz vecum veco hokejistu patiesību – neiesitīsi tu, iesitīs tev. Tālāk jau paši sapratāt, ja vien vecāki jūs nav aprīkojuši ar tā saukto kājminamo domāšanu. Pilnīga demagoģija? Bet protams! Tikai pietiekoši atklāta, lai neuzrastos idioti, kas visam tam noticētu, kaut pasaule ir pilna ar neaptēstiem ļautiņiem, kas tic visam, ko viņiem saka. Kur aitas, tur cirpēji. Bieži gadās arī tā, ka paši cirpēji izrādās aitas un ļauj citiem cirpējiem apcirpt sevi, un vēl “paldies” viņiem pasaka.

Tikai šodien, kad es to sapratu (labāk vēlu, nekā nekad), man pārgāja vēlēšanās kādu laiciņu padzīvot trako namā, jo arī pārējā pasaule ir pilna ar tādiem pat garā vājajiem cilvēkiem, kuri tikai laimīgas nejaušības kārtā nav tikuši pie baltā garpiedurkņu krekla. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka apkārtējos cilvēkos meklēt idiotus varētu būt makten jautri, tikai… kad pārradīšos mājās vajadzēs rūpīgi palūkoties spogulī… kas zina, varbūt nemaz tik tālu nav jāmeklē.