par traku. viņi atbrauca tikai pāris dienas atpakaļ, māsa ar ģimeni, bralis, lai brīvdienas pavadītu ar vecākiem un mani (man gan tā nešķiet un nemaz tas neapbēdina). es varētu arī nebūt, lai gan esmu viena no tās ģimenes. bet vēl svešākus cilvēkus man grūti atrast. es nevaru saprast kā es varēju piedzimt tik atšķirīga, tik atšķirīgu izturēšanos un domu gājienu. Un vispār man dzīves jēga cita un redzu es savādāk neka viņi. šorīt pamodos dusmīga. nesapratu, no kurienes dusmas, bet vnk par daudz laika esmu pavadījusi ar sev svešiem, skaļiem cilvēkiem. viņi joko un smejas, bet man nešķiet , ka tie ir joki. viņi ir skaļi(reizēm varbūt pārspīlēti), jautrība liekas uzspēlēta. es nolienu savā vienistabniekā un ilgojos pēc mājiņas mežainā apvidu.
kas es esmu un kāpēc es esmu?