Kā radās valsts.
Senajā pasaulē valdīja anarhija. Visiem piederēja visas tiesības. Senās pasaules vīrietis, sauksim viņu par Jāni, prata tikai medīt. Senās pasaules sieviete, sauksim viņu par Annu, prata vākt ogas, augļus un medu. Uznāca sausuma periods un Anna nespēja savākt nekādas ogas vai augļus. Anna gāja pie Jāņa un vaicāja, vai var aizņemties gaļu, lai varētu paēst, solot pretīm do ogas un dārzeņus, kad varēs savākt. Jānis piekrita. Pēc kāda laika Anna atdeva solītās ogas un dārzeņus. Tā viņi vienojās, ka turpmāk mainīsies, jo saprata, ka ēst gan gaļu, gan dārzeņus ir daudz patīkamāk. Jānis ķēra zvērus, Anna vāca ogas un augļus. Ar laiku Jānis izdomāja, ka var apmāņīt Annu un dot mazāk gaļas, sakot, ka neveicās medībās. Vēl pēc kāda laika viņš Annai teica, ka vispār neesot vairs gaļas, un kamēr viņam neveiksies medībās, Anna varētu viņam tāpat vien aizdot ogas. Anna aizdeva. Tā tas bija ilgu laiku. Kādu dienu Anna aizgāja pie Jāņa uz alu un ieraudzīja, ka viņam tur ir daudz gaļas. Sapratusi, ka viņš tai melo, Anna sāka bļaut uz Jāni. Jānis, sašutis, ka Anna uz viņu bļauj, nogalināja to. To uzzināja Annas radi un gāja atriebt Annu, nogalinot Jāni. Tad Jāņa radi gāja atriebt Jāni, nogalinot Annas radus un sākās bezjēdīgs slaktiņš.

Vienā brīdī cilvēki saprata, ka daļa savu brīvību ir jāatdod trešajai personai, kas būtu neitrāla. Šī trešā persona bija valsts. Cilvēki atdevas savas brīvības un tiesības nogalināt valstij, likumiskā kārtībā.

Ko es ar to gribēju pateikt? Ja mēs nevēlamies dzīvot anarhijā, ir jārēķinās, ka ir konkrētas brīvības kas tiek ierobežotas. Demokrātisks vai autoritārs režīms, tam šajā ziņā vairs nav tik būtiska nozīme. Tiesa gan, autoritārā režīmā būtu vēl grūtāk realizēt savas tiesības un brīvības.