Viņa teica, ka kādam šonakt ir jāmirst. Un viņš gulēja uz grīdas, galvu sāņus. Un pamanīja uzgriežņa atslēgu zem grīdas dēļiem. Tika pie tās atslēgas un sāka skrūvēt vaļā savu kāju. Viņa mēģināja durt, bet viņš atgrūda viņu. Un tad viņa klusītēm stūrītī noskatījās. Viņš atbrīvoja kāju, piecēlās, un nožņaudza viņu. Neviens nepretojās. Man šķiet, tas bija veids, kā viņš mēģināja dot viņai mieru. Var jau būt kādam likās, ka tās ir bailes vai atriebība, bet man šķiet, viņš mēģināja palīdzēt. Un tad viņš gāja pa mežu, un ēda avenes. Un kalnā pretī viņam nāca sievietes, miljoniem sieviešu. Mirušās sievietes, droši vien. Visas jebkad sadedzinātās raganas.
Es neticu, ka viņas nāca atriebties. Man šķiet, viņas vienkārši ir, mazliet citā pasaulē, vienkārši staigā pasaulē un meklē mieru, un viņš pirmo reizi, iespējams, saprata sievieti. Pēc tam, kad bija gandrīz nogalināts un nogalinājis. Bet varbūt savādāk nevarēja.

Bet tagad, droši vien, šī filma ir sabojāta. Jo tagad tur apakšā ir mans, nevis trīra stāsts.