Jāņu nakti pavadījām diezgan asociāli: samelojām ģimenei, ka svinam ar draugiem, un draugiem - ka svinam ar ģimeni, un paši trijatā ar vīru un bērnu iemukām mežā. Sakūrām mazu ugunskuriņu upītes krastā un dziedājām visas dziesmas, ko zinājām, un zinam mēs diezgan daudz, turklāt katrs savas, bērnam pat apnika. Tad nodzēsām ugunskuru ar upītes ūdeni, jo palika bail nodedzināt mežu, un pusnaktī aizbraucām nopeldēties siltā ezerā tieši pretim pilnmēnesim. Diezgan maģiski. Pēc peldes sīciņš izslēdzās, un mēs ar vīru svārstījāmies, ko darīt tālāk - aizbraukt tomēr apraudzīt paziņu kompāniju vai uzvilkt kādu zaļu Jāņunakts dūmu divatā dārzā. Izšķīrāmies tomēr par kompāniju, un apciemojām diezgan miegainus un diezgan piedzērušos pie ugunskura pļāpājošus paziņas. Negaiss uznāca uz rīta pusi, tieši laikā, lai pieklājīgi atvadītos, jo bija tieši tik garlaicīgi, cik domāju ka būs. Šašliku Jāņi pilnīgi noteikti nav man, bet pāris pēdējos gadus kaut kā visu laiku bija sanācis uz tādiem uzrauties. Ļoti ilgojos pēc bērnības Jāņiem ar dziedāšanu lielā kompānijā, bet, ja tādus nedod, priecājos, ka esam tik pašpietiekami, ka varam arī tā, kā pagājušonakt - padziedāt savā mazajā burbulītī meža vidū, bez debiliem šlāgeriem un paplašinātās ģimenes geštaltiņiem, bez šašlikiem un līdzbiedru nespējas atpūsties bez stiprā alkohola. Tāds mazs un maģisks ģimenes pasākums, kas man nozīmē tik daudz. Pat nezinu, kāpēc pirms pandēmijas mēs vienmēr piekritām braukt pie vieniem vai otriem radiem, vieniem vai otriem draugiem. Šogad jau arī samānījāmies, lai neviens neapvainotos.