Ravēju zemenes, līdz sāka kost odi. Man nav labā kihelkonnas skilla un kapļa, kā arī zemenes ir ļoti aizaugušas, vispār nevar redzēt, ka būtu šovasar jau ravēts, tāpēc ravēju “dzīvesziņas” stilā, rušinot, izņemot nezāles un liekot čupiņā blakus dobei, un klusībā lādoties, ka gribu šo darīt vēlreiz tieši nekad. Mēģinu izspiest vīram augstās dobes, pagaidām ir izdevies izspiest 1 gab. Tikai nezinu, vai tās zemenes tur ziemā nenosalst.
Pašā vakarā sūtīju bērnu pačurāt, un viņš sajūsmināti paziņoja, ka priekšnamā no kaķa bļodiņas mielojas ezis. Mēs viņu pirmīt drusku aizbiedējām, bet nupat ir atpakaļ, grabinās gar to bļodiņu un čāpstina kā īsts saimnieks. Bērns ir pilnīgā sajūsmā. Kaķis gan laikam nē, bet kaķis vispār konkrēto barību izbrāķēja un atstāja bļodā. Viņam garšo purina, bet to es tagad nepērku, jo nestle laikam bija sliktie. Labi, ka mēģinājumu ieviest kaut ko citu novērtē vismaz ezis. Viņš paēda, pamāja, mums kāpņu galā stāvošiem, un aizgāja savās nakts gaitās, viss tāds labi paēdis un priecīgs.