Man nav problēmu ar to, ko tam bērnam teikt. Es pati sevi labi atceros no maza vecuma. Viena no spilgtākajām atmiņām man ir, kā es vecvecmammas bērēs sapratu, ka viņas vairs nekad nebūs, jo viņu tagad aprok, un ļoti raudāju, bet tad pieņēmu to domu. Es saprotu, ka šajā vecumā vienkārši ir interese par nāvi, jo tās mazās smadzenes sāk aptvert ideju, ka kāds cilvēks var būt un tad arī nebūt. Man nav problēmu to visu ar to mazo cilvēku pārrunāt.

Bet es arī redzu, ka tas, ka šis jautājums atkārtojas, komunicē kaut kādu iekšēju trauksmi, kuras izcelsme nav līdz galam skaidra - kaut kādas sarunas ar vienaudžiem, skolotājiem? Un man ir problēma ar to, ka bērniem tagad tiks uztiepts tas idiotiskais naratīvs “velc masku vai arī vecie cilvēki nomirs”.
Pirmkārt, maskas ir sevi jau diezgan pierādījušas kā aksesuārs, kas neko sevišķu nedara vīrusa ierobežošanā, tikai traucē elpot. Otrkārt, maziem bērniem nav jāmāca, ka viņi ir atbildīgi par jebko, kas notiek ar pieaugušajiem. Viņiem smadzenes ir tik nenobriedušas, ka viņi tāpat tā uzskata, jo tajā vecumā ir savas pasaules centrā un var vainot sevi, piemēram, pie tā, ka vecāki izšķīrās. Bērniem simts gadus nav vajadzīgs tas “būsim atbildīgi” šits, jo tas ir izcili traumējišs.