Hmm, filosofiski un praktiski nāve pati par sevi nav nekas slikts un no tās baidīties ir dabiski jebkurā vecumā. Kad man bija 7 vai 8 gadi, manai paaudzei reāls pārdomu un šoka (nu tāds yep this must be thing called nāve, nāvējošs) brīdis bija sprādzieni Universālveikalā Vecrīgā vai multeņu vietā ziņu speciālizlaidums ar teroru Ņujorkā, toreiz bija bail, ka vecāki var ieiet piemājas no name veikalā un uzsprāgt. Tad man izskaidroja godīgi, ka bandītiem ir sprāgstvielas, ka viņi katru dienu nespridzina, ka sliktākajā gadījumā, kas ir ļoti maza iespēja, tā bomba var tomēr būt un uzsprāgt. Reāli apnika par to domāt pāris dienu laikā, jo bija happy kid stuff, par ko domāt.
Astoņdesmito gadu bērniem gan jau vecāki kaut ko brutāli sameloja par Černobiļu un kāpēc Pēterītim vai Lienītei tēti uz laiku pazuda no redzesloka, jo vkussnij plombir?
Katrai bērnu paaudzei ir kaut kas, ko ja nezina, tad zina baumu līmenī, nu tādas Lielās Noslēpumainās death included lietas. Kur nonāk kāmītis vai kaķītis kad vairs nekustas un neelpo vai kāpēc nevar skriet un rotaļāties pie dzelzceļa sliedēm.
Pandēmija ies un aizies tālumā, tāpat kā Černobiļa, 90to bandītu laiki un terorisma draudi. Taču bērni ļoti labi atceras, ja vecāki kaut ko samelo, noslēpj, nestāsta. To sajūt.
Its gonna be fine, jā mirst arī 40gadnieki, sauja no vienarpus miljona. Iespēja ir. Tas ir fakts, vari neproduktīvi lādēt Šuplinsku vai valdību, viņi to vīrusu neizdomāja, arī noteikumus nē (jo copy paste no ārzemēm).