Pirmajā emociju vilnī es arī galīgi norakstīju visu mīlestības māju un pedagoģiju. Joprojām nesimpatizē, bet gribēju saprast tos vecākus, kas šo iestādi atbalsta.

Tāpēc palasīju otras (vardarbīgās) puses viedokli. (Nē, bērnu siešanu un piparus uz mēles neatbalstu,bet diez vai tā sākumā bija domāts). Nu ok. Sanāk nedaudz kā teicienā "ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli."
Skaistas idejas ne vienmēr viegli ieviest dzīvē, jo bērni katrs ir unikāls, ļoti neprognozējami.
Ideja jau laba, nešķirojot uzņemt visus bērnus, kurus parastie dārziņi it kā neņem (ja neskaita vienu obligāto gadu pirms skolas). Bet nu neder visiem kaut kāda viena metode! Man arī nešķiet laba doma par miera māju, pat ja bez vardarbības. Droši vien bērnībā justu lielu kaunu, ja mani kādu laiku no visiem izolētu, tad aizvestu pie pārējiem un teiktu: "Aplaudēsim drosminiecei, viņa tika galā ar savu dusmu pūķi!" Varbūt uz kādu tas pozitīvi strādā, bet bērni ir dažādi, ir arī citi veidi, ka nospraust robežas. Tā daļa, kur klāt ir pieaugušais, kas runā un nomierina bērnu, šķiet humāna.

Bet to jau arī vēl nezinām, ar kādiem speciālistiem Grasmane sadarbojusies. Pilnīgi iespējams, ka problēmu būtu daudz mazāk, ja būtu iesaistīti visi speciālisti, ko minēja usne. Varbūt nākotnē tas tiks darīts?
Varbūt problēma bija stagnācijā? Ka savas metodes šķita pašas labākās?

ja pilnveido, dažādo metodes,
sadarbojas ar citiem, kaut vai ar bērnu psihiatriem uc. speciālistiem varētu strādāt viņu uz papīra iecerētais koncepts. Kā viss aizgāja līdz roku siešanai un bērnu pazemošanai? Audzinātāju/auklīšu izdegšana? Resursu trūkums? Vadītāja pārāk maz sekoja līdzi, jo aizņemtība blakus projektos? Es saprotu, ka bērni var nokaitināt, bet kur paliek profesionālisms un cilvēcība?

Varbūt šis skandāls labas veicinās pārmaiņas ne tikai pašā iestādē, bet visā pirmskolas izglītības sistēmā? Problēmu izgaismoja. Jo diemžēl šī nav vienīgā vieta, kur kas tamlīdzīgs notiek. Neraate jau par bērnu sišanu dārziņā rakstīja.