viss vienmēr
ok, esmu mājās viens, laiks uzrakstīt to, kas sakrājies nepateikts. pēdējā laikā tas notiek super-reti, jo izsūdzos par visu visiem pēc kārtas. man patīk runāt, bet ik pa laikam nogurstu no tā, un tad reāls besis uz visiem.

\\\

izlaidām postu, tagad atliek nospēlēt daugavpils koncertu un tuvākajam laikam pietiks. jāaizmirst vecais un jāsāk domāt kaut kas jauns. negribas ne runāt, ne domāt par padarīto. nevaru galvā ar sevi vienoties, - vai jūtos par to gandarīts, vai tomēr vīlies, ka varbūt steidzāmies un to visu un vajadzēja pamarinēt vēl. vienlaicīgi atbalstu ātru un nesāpīgu pieeju mūzikai - viens, divi un sajūta noķerta, mirkļa burvība, brīva un nepiespiesta kompozīcija, - bet arī pārdomātāku, noslīpētu un sakārtotu mūziku. kas nu kuram strādā, kas nu kuram sanāk. abiem veidiem daudz labu piemēru, bet kurš strādātu man? ātrais ir, tagad gribas paņemt pauzi un padomāt, pakalkulēt.


Pēdējo dienu izklaide ir klausīties nabas arhīvu ar rudaka top 100 albumiem, patiesi interesanti. kā jau visādi gudri cilvēki izteikušies, katru reizi, kad sāc kaut ko radīt, jājautā sev - vai ar šo es varu dot kaut ko jaunu? nevar (nevajag) radīt priekš sevis tapat vien, jo gribās. skati sevi apkārtējās vides kontekstā. man tik ļoti žēl, ka es iepriekšējos gados nebiju patiesāks pret sevi. daudz izniekota laika.

man tikai ļoti bail, ka, ja ielikšu visu savu potenciālu mūzikā, mākslā, izrādīsies, ka nekā tur daudz nav. potenciāls patiesi bailīga padarīšana.