mieles
emociju surogāts ir reakcija. Bieži man plūst asaras, es izskaidroju to ar kā ķīmisku reakciju; bet šodien es beidzot sapratu, ka tās patiešām parasti nav nekas vairāk kā jūtīgu nervu fizioloģiskā reakcija, kad kārtējo reizi vienreiz ir līdz kaklam.
Bet ir tik dīvaini atkal just emocijas un pagātnē atstātās sāpes. Dzīvību, un pilnīgi itin visu, sevī. Atkal saredzēt visu, ko redz acs, nevis skatīties garām.
Es zinu, ka agrāk vai vēlāk es melošu. Mana- un cilvēku atmiņa, kopumā- nav nekāda spožā.
Bet pat tajos brīžos es zināšu, ka man ir iemesls iet savu ceļu, pat ja es neatceros, kāpēc, un kārtējo laika posmu domāšu, ka nekam nav jēgas.