Zemenes, putukrējums un oranžās bumbiņas
jeb atkal jūlijs, atkal Vimbldona. Tikai šoreiz ar ažiotāžu. Nu un šajā kontekstā ieliešu nedaudz auksta ūdens.

Tas, ko Ostapenko izdarīja Parīzē, ir dikti, dikti super-puper-duper-mega kruto***. Nu un loģiski, ka vairāk cilvēki izpaužas un vairāk arī pārspīlē. Tāpēc nedaudz saprāta balss par jūlija "Sporta avīzē" salīdzinājumu ar Tālu un parādības / spēles stila unikalitāti un Cibas salīdzinājumu ar Ivaniševiču. Par spēles stila unikalitāti runāt ir muļķīgi, jo agresīvs, izsitošs stils pēdējos gadus četrdesmit ir bijis pietiekoši plaši pārstāvēts un paņemot kaut cik modernus laikus Aļonai ir tāda cienījama priekštece kā Seleša. Savukārt salīdzinājuma ar Tālu adekvātumam būtu bijis nepieciešams nogāzt kādu milzi Serēnu. Nu un salīdzinājums ar Ivaniševiču ir vispār ārpus laba un ļauna, jo viņam visa spēle balstījās uz servi un tam sekojošo spēli pie tīkla, kas ir divas lietas, kur Aļona ir starp vāja un ļoti vāja. Tāpat viņai slikti veicas arī ar sitieniem no korta vidus, kā rezultātā nedaudz arī nesaprotu pārspīlēto optimismu, jo uzvarēt šeit junioros, protams, ir forši, bet ne vienmēr tas pāriet uz pieaugušajiem, jo parādās cits līmenis un cita konkurence un, lai arī cik ļoti nebūtu palēnināta zāle, tomēr kaut kāds ātrums tur ir palicis, neprognozējamāks atlēciens arī un nevarēs ganīties tikai uz gala līnijas kā Parīzē uz māla, kā arī ātrāks un neprognozējamās atlēciens ne tikai palīdz pašai izsist, bet arī apgrūtina nākamo sitienu, ja pretiniecei izdevies atbildēt.

*** - spēkā pieņēmumi, ka 1) sports var būt kruto, 2) ne tevis paša, bet cita sasniegtais var būt kruto