Problēma ar CO2 ir tā, ka šajā savienojumā ir augstākā iespējamā oglekļa oksidēšanās pakāpe, no ķīmijas viedokļa. Praktiskā nozīme šim apstāklim ir tā, ka tas savā ziņā var tikt uzskatīts par "pazaudētu" oglekli - ja visādus ogļūdeņražus u.c. savienojumus, kuros oglekļa oksidēšanās pakāpe ir zemāka, var tupa sadedzināt, tā iegūstot enerģiju (un paaugstinot to sastāvā ietilpstošā oglekļa oksidēšanās pakāpi procesā), tad CO2 šajā ziņā ir strupceļš. Gribi šo oglekli "dabūt atpakaļ", t.i., iegūt kādu citu savienojumu? Nāksies enerģiju ieguldīt. Un diemžēl realitāte ir tāda, ka neviens process nav ideāls, jebkura procesa lietderības koeficients ir mazāks par 1. Tātad, ja tam, lai šo enerģiju iegūtu, tiek kurināts kaut kāds cits oglekļa avots, summāri ogleklis tiek tikai un vienīgi "pazaudēts".

Tādā ilgtermiņā, kas salīdzināms ar mūsu dzīves, un gana daudzu sekojošo paaudžu dzīves ilgumu - protams, pajāt, oglekļa avotu mums uz šitās planētas pagaidām ir pietiekami. Bet tādā "kārtīgā" ilgtermiņā, kaut kādā brīdī "pohuj, kurinām tik" stratēģija sasniegs to punktu, kur būs par vēlu, t.i., ar atlikušā kurināmā daudzumu nepietiks tam, lai radītu tādas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var iegūt gana daudz enerģijas, lai šo oglekļa "pazaudēšanu" apturētu. Vai lai pistu prom uz citu planētu, kur viss vēl ir štokos, piemēram.

Tā kā, gluži nulles summas spēle tā nav. Nu, riktīgā ilgtermiņā. Potenciālais risinājums ir alternatīvie enerģijas ieguves veidi. Piekrītu, ka tie ir visai neefektīvi šobrīd, bet attieksme "dirsā to alternatīvo huiņu, mums vēl ir ogles un nafta" arī traucē šim virzienam kā tādam attīstīties līdz kaut kam reāli ilgtermiņā lietojamam.