Tas nav viegli, bet reizēm es saņemos un šodienvakar saņēmos aizskriet līdz "Nabaklab", kur bija Helēna Kozlova un Haralds Sīmanis. Cilvēku nebija daudz, sākumā uz Helēnu varētu būt pat zem divdesmit un tādi latviski kautrīgi, un kaut kā iepriekš jau to uztvēru, man palika interesanti un nodomāju, ka pēc pirmās dziesmās neaplaudēšu - rezultātā neaplaudēja neviens, pēc tam es rādīju piemēru un man bija sekotāji, kā rezultātā koncerts ar mani skatītāju rindās bija par pāris kapeikām labāks (vienīgi nedaudz ceru, ka šis nebija stāsts par mani un kādu anekdoti***). Helēna man bija vēl viena pozīcija neesošajā sarakstā, ko klātienē paklausīties - man patīk skatīties (un klausīties) kā cilvēki dara to, kas patīk un arī sanāk. Sīmani atkal man sanācis pēdējos gados (varbūt) pārāk bieži dzirdēt - rezultātā visi pastāsti starp dziesmām zināmi un atgādina tēvu, kurš simtseptiņpadsmito reizi stāsta vienu un to pašu, tiesa, kad sāk skanēt, tad ir labi. Citējot Mūka kungu - meikaps nebija velti šķiests.

*** -

Умер человек и спрашивает ангела:
- В чём был смысл моей жизни?
- А помнишь как ты поехал на курорт и пошёл обедать в вагон ресторан?
- Да вроде помню.
- А за соседним столиком сидела женщина и она попросила тебя передать соль?
- И что?
- И ты передал.
- Так а в чём был смысл моей жизни?
- Вот.