Būt par Nenotveramo Džo
mūsdienās ir labi. Ļoti labi. Savādāk var sanākt kā Halkam Hoganam. Tā kā izskatās, ka šobrīd arī privātās komunikācijas laikā drošs paliek nedrošs jāvadās pēc pieņēmuma, ka tā tiek ierakstīta, tad nākošais līmenis gan jau būs domu lasīšana, pie kura nu jau vienīgais glābiņš patiešām varētu būt tikai Nenotveramā Džo statuss.

Otrā lieta, šī un citu notikumu kontekstā, ir tas, cik viegli pūlis pavelkas uz linčošanu. Man ir liela pieredze būt vienam pret pūli *, esmu bijis arī otrā pusē kā viens no (maza) pūļa.** Nezinu, varbūt tas man arī ļauj iedomāties un saprast, ka "viens pret pūli" ir divas puses un ne vienmēr tu izvēlēsies, kurā pusē būt. Tāpat ne jau vienmēr pūlis būs virtuāls.


* - sākot iet skolā es pārāk atšķīros, tāpat netaisījos respektēt vienu klases "autoritāti". Rezultātā nākošie astoņi gadi bija interesanti. Es izdzīvoju, piedevām bez miesas bojājumiem, jo mazais un nedaudz korpulentais dīvainis bija agri nobriedis, mētāja pa gaisu krēslus un klasesbiedrus un vienkārši bija (nedaudz) psihs. Uz pamatskolas beigām, kad apkārtējie sāka pieaugt, radās konflikts ar pārīti no paralēlklases, kā rezultātā ieviesu žaketes kabatā nazi. Nebija gan kolts, bet nu tam laikam un vietai pietiekoši labs izlīdzinātājs. Protams, pie šādas (iz)augšanas es nebiju komandas spēlētājs, kā rezultātā vienreiz mazpadsmit gados tas parādījās kā interesants blakusefekts, kur cietējs izrādījās "autoritāte", kad vasarā pufaikciemā trāpījāmies mēs divatā pret kādiem četriem-pieciem viestrādniekiem, nu tur konflikts un "autoritāti" nedaudz pasita un es tāpat nedaudz uz to paskatījos no malas. Pēc tam viņa brāļi pajautāja man, ko tad tā un es varēju tikai paraustīt plecus, jo neba toreiz es varēju noformulēt, ka gadus piecus audzinātu uzvedības modeli nemaz nav tik viegli salauzt un rīkoties pretēji tam.

** - Latvijas PSR skolu komandu turnīrs dambretē 1987.gadā notika nevis pavasara brīvdienās Suntažu internātskolā, bet gan jūnijā Siguldā, jo bija ļoti augstā ziema ar ūdens trubu plīšanu. Komandā 3+1, Šveices sistēmas turnīrs un beigās saskaita kopā individuāli iegūtos punktus. Viss bija labi, gājām ļoti līdzīgi pa trešo-ceturto vietu, līdz vienā partija E. bija galīgi uzvarēta pozīcija (atlika vairs tikai nodemonstrēt Petrova trijstūri), kad pretinieks sāķa raudāt un E. viņam piedāvāja neizšķirtu. Teikt, ka mēs bijām nikni būtu bijis ļoti maigi (individuālajās dari, ko gribi, bet šīs ir komandu sacencības, K O M A N D U), īpaši tāpēc, ka rezultātā mēs dalījām trešo-ceturto vietu. Tomēr paveicās ar papildrādītājiem un tāpēc uz apbalvošanu varējām ierasties četru cilvēku sastāvā, lai arī viens, šķiet, bija nedaudz apdauzīts. Normāli ar to arī viss beigtos, viena ne pārāk smuka epizode manā biogrāfijā bez jēgas un morāles. Turpinājums sekoja rudenī, kad braucām vilcienā uz turnīru Rīgā. Mēs izrādījāmies ļaunatminīgi un, kaut arī šoreiz pat nesitām (nu man vismaz tā šķiet, kas arī izklausās loģiski, jo atradāmies pietiekoši pilnā vagonā apmēram puspiecos pēcpusdienā), tomēr līdz Rīgai viņš neaizbrauca. Atšķirībā no manis, E. savas lietas nekārtoja pats, kā rezultātā mums ierodoties uz nākošo spēlēšanas reizi, priekšā bija neliels pārsteigums - E. tēvs. Beidzās viss ar pabiedēšanu, bet vai nu uzreiz, vai vismaz laika gaitā šis bija kā slēdzis, kurš man ļāva saprast, ka vienmēr var būt lielāks spēks.