Vienīgais Ziedoņa dzejolis, kuru zinu no galvas vēl no pamatskolas laikiem (interpunkcija gan šajos 25 gados ir pazaudējusies, bet vārdi, vārdi palikuši).

caur vakara krēslu
caur vakara miglām rēnām
mēs aizejam
un pamazām kļūstam par ēnām

mēs aizejam
un neviens vairs mūs neredz vaigā
tikai paliek nojausma
ka kāds kaut kur apkārt staigā

it kā ieraudājās durvis
it kā uzlidoja lapas čabot
it kā kāds burvis
gribētu tavu sirdi labot

it kā nolidoja no galotnes
pēdējas lapas bārās
kāds tevi gribēja noglāstīt
bet aizgāja un nepieskārās