Katru gadu pavasarī
tiek iets uz kādu koncertu. Šoreiz attiecībā uz cilvēku satikšanu pasākums bija tik ideāls (Ronis un šamā brālis, mušiņš, Strēlniece, pāris kuces no Barons Ultras un vecais zēns petrini, ar kuru reiz braucot no EST-LAT mača gandrīz visu ceļu duetā baurojām vokāli instrumentālā ansambļa "Pērkons" kompozīcijas), ka pirms uzsākšanās sākšanas es teicu, ka ir tik labi, ka pats koncerts būs tikai bonuss. Sākums - Железнодорожная вода, Капитан Воронин un Я – змея bija ļoti, ļoti, ļoti. Tālāk bija dažādi, t.sk. nothing special, bet bija arī skaļi, enerģiski un ievelkoši gabali ar milzīgu saksofona piesitienu un neilgi pirms beigām jumtu nonesošs rokenrols Она может двигать, kur tikai skarbā apziņa par nākošo darba diena lika pieturēties pie mežonīga sēdoša rokenrola (vienīgi vai nu tādu vēl bija ļoti maz vai publika ļoti auksta vai pārāk izkaisīta Arēnas plašumos, bet zāles jumts noteikti nebija apdraudēts). Piedevu, pat formālu, praktiski nebija un lai arī pēc 2+ stundām uz skatuves pārmest neko nevar, tomēr nedaudz rūgtums sirdī par aizejošo laiku palika. Šādā lielā un ar pūšamajiem papildinātā sastāvā noteikti būtu gribējies dzirdēt, piemēram, Таможенный Блюз, bet nu jebkurā gadījumā koncerts bija ļoti labs un es esmu apmierināts kā iznārstojis valis.

Tiekamies pēc gada.