Kāds pārlidoja pār, ptu, pajokojās (?) par šahistiem. Starp šahistiem, protams, ir frīki (skatos spogulī), bet uz katru Ivančuku (filmēt viņu partijas, it īpaši blica gadījuma, laikā būtu vislabākā antireklāma šaham) ir pāris steru Aronjanu vai Anandu un pat Karlsens, kurš vienu brīdi gandrīz sāka izskatīties pēc Fischer-light, būs tā nokonsultēts, ka smalkie ļaudis vairs teju nevarēs pateikt, ka tas, redz, šahists. Šaham toties vienmēr ir veicies ar spilgtām personībām, kuras māk ne tikai spēlēt, bet arī parādīt. Tā savulaik nepārspējams bija mūsu Miša Tāls (vēl senāk Andrē Lilientāls), nultajos (arī tagad) NTV+ bija (ir) Makaričevs (ja paveicas, tad pat bez kundzes), bet šobrīd neapšaubāmi Nr1 (un ne tikai krievvalodīgo, bet vispār) starp šaha komentētājiem ir Sergejs Šipovs.

Tas viss, protams, ir nieki, jo visa šī iespaidā es atvēru rakstāmgalda šaha atvilktni, kas nebija darīts 10+ gadus. No korespondencšaha pāri palikuši tikai turnīra nolikumi un partiju pieraksti, bet pastkartes (eks-PSRS un Polija) laikam tomēr kaut kad esmu atdevis ugunij, atradu arī daudz, daudz klātienes partiju pierakstus, kurus gan šobrīd labāk neskatīšos, lai saglabātu zināmu ilūziju līmeni. Protams, tur bija pāris dambretes un šaha komplekti, šaham veltīti izgriezumi no periodikas, diplomi (arī mācību), bet atradās arī citi papīrus, t.sk. tādi, kuri sākas ar "Gintiņ!" un liek rāpties pa sienu kaut kur.