Krikumi 6-0

It kā jau pēc piecpadsmit gadu pauzes nevajadzētu būt liekām ilūzijām, tomēr apzināties, ka mana vieta attiecībā uz šahu ir starp veciem (vai ļoti maziem), kropļiem un klibiem, ēēē, nav viegli. Šis ir gandrīz tik pat sāpīgi kā reiz jau aprakstītā pieredze "4BK", kur pēkšņi sajutos pārāk iederīgs un minētās traumas rezultātā atsevišķus apģērba gabalus atstāju skapī, lai nu gadījumā, ja sanāk tur kādreiz ieklīst, es tomēr acīmredzami izskatītos kā baltais zvirbulis.

Attiecībā uz šahu ir zināms progress, bet arī jauna pieredze nebijušu gļuku apgūšanā. Attiecībā uz tiem man ir visādi raženi sasniegumi, piemēram, neieraudzīt matu vienā (man) un piedevām nevis laika trūkumā, kad kustās tikai rokas un domā tikai muguras smadzenes, bet gan atklātnē un pēc kārtīgas, vismaz pāris minūšu, situācijas novērtēšanas un tālāko darbību plānošanas. Nu jā, līdz šim nebijušais gļuks - "novērtēt pozīciju, atrast labāko gājienu, novērtēt pretinieka vienīgo saprātīgo atbildi, atrast labāko reakciju uz to, bet šo visu sākt īstenot ar otro gājienu". Parasti šādos gadījumos rezultāts ir bēdīgs un šajā reizē tas pat bija ļoti bēdīgs - vienā rāvienā paliku bez laidņa un torņa un partiju zaudēju. Tas gan bija vienīgais zaudējums un tālāk veicās labāk un pēc turnīra beigām tabula rādīja, ka man ir dalīta 1.-2. vieta, bet ar sliktākiem papildrādītājiem.

Jā, ik pa laikam kaut ko nepamanīju, ko vajadzētu (tāpat brīžiem nedaudz arī paveicās), bet tādas šausmas, šausmas kā pirms nedēļas tomēr nebija un pāris partijas pat bija visai loģiskas.