Pats dīvainākais gan ir tas, ka es patiešām nespēlēju labi. Tā ir pat nerunājot par zem sitiena salikto figūru leģioniem un dabūto matu pulkiem (domāju, ka tas man ir izdevies vairāk reizes nekā iepriekšējos trīsdesmit gados), bet netrūkst triku kā pret titulēto dāmu pirmajā partijā - esmu savā variantā un ar savu pozīciju, vēl brīdis, kur pamazām beidzas atklātne, bet kur vēl ir jāspēlē automātiski ar muguras smadzenēm un neko neizdomājot, pēkšņi izdarīju figviņzinko un zaudēju pāris gājienos. Tas, protams, ir šaha pluss - ja ir zināms, ka tajā pozīcijā ir jāspēlē Lg7, tad tas ir jādara un viss un var neiespringt. Ierobežota apjoma noteikumi, sešdesmit četri lauciņi, pa sešpadsmit figūram katram un vēl ir tiesneši, ja nu gadās pārpratumi kādi. Viss ir vienkārši - vienam baltie, vienam melnie, vieni savējie, vieni svešie un pēc neliela laika brīža ir rezultāts un rezultāts ir vienmēr.